Lai kā arī mežģītu iztēli, ļaudis nav “valsts”, un pretēja pārliecība iespējama tikai dziļā noliegumā. Taču tam, lai meli izklausītos saprātīgi, tiek pielietotas arī citas teiksmas. Piemēram, tāpat tiek apgalvots, ka “valsts ir mūsu pakļautībā, tās pārstāvji ir mūsu kalpi”. Arī šis apgalvojums pat ne tuvu nelīdzinās acīmredzamajai īstenībai; tas nav nekas vairāk par ticīgo kopas pašiedvesmas penterēm, ļaužu prātos tīši iedēstītiem murgainiem priekšrakstiem, kuri sagroza to īstenības uztveri. Turklāt, vairums cilvēku šo apgalvojumu nemēdz apšaubīt. Vairums cilvēku nekad neaizdomājas: “Ja reiz “valsts” strādā mūsu labā, ja tās pārstāvji ir mūsu kalpi, tad kāpēc tie nolemj, cik mēs tiem maksāsim? Kāpēc mūsu “kalpi” nolemj, kā tie mums pakalpos? Kāpēc mūsu “kalpi” nosaka, kā mums būs dzīvot? Kāpēc mūsu “kalpi” pieprasa mūsu paklausību katrai to iegribu vadītai pavēlei un sūta pēc mums bruņotus likumsargus, ja nepaklausām?” “Valsts” pārstāvji nevar būt kalpi “valsts” būtības dēļ. Izsakoties vienkārši un ikdienišķi, ja kāds drīkst tevi izrīkot un atņemt tev naudu, tad viņš nav tavs kalps, savukārt, ja viņš to nedrīkst, tad viņš nepārstāv “valsti”. Lai cik ierobežota arī būtu “valsts” “vara”, tā ir vienīgā apvienība, kurai tiek piedēvētas tiesības piespiedu kārtā ar “likumu” palīdzību izrīkot tai pakļautos cilvēkus, kas nozīmē, ka plaši izplatītās runas par “tautas kalpiem” ir pilnīgas muļķības. Pagalam nejēdzīgi būtu iztēloties, ka valdnieks var būt savu pārvaldīto kalps. Tomēr pilsoņtiesību mācību stundās šī neiespējamība tiek skandēta kā neapstrīdami svēta patiesība.