Mēs visi reiz bijām jauni un skaisti.
Tad daži no mums palika vairs tikai jauni. Daži no mums palika vairs tikai skaisti.
Nupat jau izplēn tā jaunība, nepielūdzami. Daži vēl turas, bet...
Skaistums turas ilgāk.
Vilšanās tiem, kam bija lemts būt jauniem.

Kā gribētos tagad nospiest pauzi.
Patīt filmu gadus desmit atpakaļ. Vai piecpadsmit.
Aiziet kalnos. Sākt fotografēt. Varbūt aiziet kalnos un sākt fotografēt.

Vai es toreiz zināju, ka esmu jauns un skaists? Nē. Man nelikās, ka esmu vairs jauns. Un skaists es vēl nebiju.

Izģērb mēnessgaismu, koķetē ar rīta miglu, rasu velc kā galvas rotu. Izgaisti, izplēni. Pauzes nav un nekad nebūs. Bohēma ir mirusi, alus un vīna vietā ūdens un D vitamīns. Jaunieši muļķīga mulsuma pilni atklāj jaunus pakalnus, paugurus un lejas tais pašās kopmītnēs un īres dzīvokļos, kur to savulaik darījām mēs. Tas mulsums mūs vieno, pārējais starp mūsu paaudzēm ir bezdibenis. Mēs varam stundām strīdēties, bet mums abiem ir taisnība, tikai katram savā laikmetā. Tu domā, ka es redzēju dinozaurus, es saku, ka tev piens vēl uz lūpām. Es laboju, ka tie nebija dinozauri, bet gan 90o bandīti un politiķi, kurus vēlāk kļuva grūti atšķirt. Tu labo, ka tas nav vis piens, un liec man sarkt kā Sargangalvīte vilkam, tai anekdotē, kuru tu nezini. Mēs esam viens otram interesanti šai īsajā saskarē; tai vietā, kur riņķa līnija 90 grādu leņķī pret rādiusu saskaras ar Pieskari. To vienīgo, šai konkrētajā punktā. Bet pulkstenis notikšķ tālāk, rādiuss aiziet un pieskare nāk tam atkal cita. Uz tikšanos 359 grādus vēlāk.