neatceros, vai šito jau reiz stāstīju, bet tas ir tāds, nu, tik jau nu neaizmirstams notikums, ka stāstīšu vēlreiz, jo unpajs atgādināja.

sēžu es, vārdsakot, kongresnama ēdnīcā pie stikla galdiņa, strebju kafeju un lasu grāmatiņu. man ir pusdienlaika pārtraukums, ko pavadu ar sevi un daru lietas, kas man patīk. esmu arī izvēlējusies vispiemērotāko vietu, jo šajā iestādē parasti ir tukšs un kluss. tad, vārdsakot, veras automātiskās durvis un sekundes laikā telpa (kas nebūt nav maza) ir pilna ar kādiem miljons bērniem sākumskolas vecumā. es pat nezinu, ar ko salīdzināt to pēkšņo troksni un haosu. nu, varbūt ar iekrišanu upē. turklāt viens puiškāns ieķēries manā galdā, kratās. nez, laikam gribēja pie tā sēdēt. vai vēlējās, lai es pazūdu no viņa galda. nezinu. labi, ka viņa māte mati izglāba.

pēc tam to stāstīju kolēģiem un viena jaunā māmiņa nogrozīja galvu, tipa, nuja, tu bērnus nemīli (ar nepārprotamu zemtekstu "fuj, cietsirde! cilvēki, kas neģībst no bezzobainas mutītes smaida, vispār nav nekādi cilvēki!"). es, protams, gauži saskumu par tādu diagnozi, jo līdz šim dažos pasākumis biju bijusi tante-kas-ar-mani-spēlējas. vēlāk gan draudzene mani mierināja un teica, ka viņa arī mīlot tikai savējo un visos tos miljons pārējos nemaz ar nē.