Nu jā, sanāk, ka neesmu tik ekstraverta un atvērta kā pašai liekas, toties neloloju liekas ilūzijas attiecībā uz savu labo sirdi, respektīvi, esmu diezgan objektīva, apgalvojot, ka neesmu tik labs cilvēks kā, teiksim, daļa manu draudzeņu, turklāt esmu apzinīgāka un emocionāli daaudz stabilāka kā pašai šķiet, kas principā ir tikai labi, vai ne. Nedaudz painterpretējot, saskaņā ar stabiņiem esmu no sliedēm grūti izsitama, nopietna, jauna dāma, kas, spītējot pienākuma apziņai, tomēr ir diezgan komunikabla, aktīva, fleksibla un piedzīvojumiem atvērta, taču, domājot tikai par sevi, ļoti , ļoti bieži aizmirst, ka arī citi ir cilvēki un viņiem arī ir jūtas. (Ne velti man Annija un jaunskungs saka, ka esmu nežēlīga un egoiste.) Bet nu labi, tas viss ir nieks, man jebkurā gadījumā nav izprotama disonanse starp apzinīgumu apzinātā līmenī un neapzinātā - es uzvedos ne tik apzinīgi kā saskaņā ar iekšām vajadzētu? Varbūt es sevi novērtēju par zemu un patiesībā savās ārējās izpausmēs esmu ārkārtīgi apzinīga, tikai to neapzinos? Nu, sviests, vārdu sakot, labāk būtu bakalauru rakstījusi :D

Par emocionālo stāvokli īsti nesaprotu, kā jāsaprot. Zemapziņā esmu īmo, bet ārpusē iztaisos laimīgāks? Nu, kaut kā tā laikam, ja.