par fatālismu
ir ļoti interesanti pavērot sevi, kad sāc apskatīt savu nāvi nevis no aspekta "the plane is made from metal, we are made from meat, we all gonna die, we all gonna die, we all gonna die", bet gan kā realitāti - konsekventi pa soļiem sāc sakārtot lietas, lai nāves gadījumā nevienam nekas nav jāstrebj tavā vietā, aptaujā radus un draugus, kam ko atstāt no materiālām un ne tik materiālām vērtībām, kas ir iekrājušās dzīves laikā, stādi sarakstus un tā... apsver, kam atstāt dzīvokļa atslēgas, atsāt par atbildīgo un pat papēti ekshumācijas aspektus... patiesībā ļoti interesants terapeitisks efekts - eksistenciālās trauksmes vietā nāk miers...