Es jau pusotru nedēļu kā esmu mājās. Esmu vairakkārt atvērusi cibu, palasījusi citus, bet pati neko nevaru uzrakstīt. Ko lai saku? Atgriežoties mājās, ieraudzīju visu citādā gaismā un rakursā. Ar distanci. Ir visai biedējoši ieraudzīt savu dzīvi no attāluma. Redzu visas nepilnības, trūkumus un kļūdas, redzu, ka jādzīvo būtu bijis citādi. Bet kā vispār var izlabot dzīvi? Dzīvot savādāk? Es tepat vien esmu. Šajā mājā, šajās šajā darba vietā, darot tos pašus ierastos darbus, tepat šajās ielās un šajā pilsētā, un atkal ir tieši tās pašas skumjas kā vienmēr. Tas pats rudens. Kā vienmēr.