Ararat (2002, Atoms Egojans)

Kad es domāju par latviešu vēsturiskajiem blokbasteriem, man prātā nāk Egojana "Ararats", filma par tēmu "Armēņu genocīds Pirmā pasaules kara laikā". Es apzināti rakstu - par tēmu, nevis par genocīdu. Jo viena no neapšaubāmi drosmīgākajām un smalkākajām filmām, no tām, kuras dzīvē esmu redzējis, stāsta pat ne tik daudz par faktoloģisko genocīdu, bet par genocīda mitoloģiju, kā tas atspoguļojas, pastāv vai ekstrapolējas šodien. Tas ir tāds neapšaubāmi kultūrvēsturisks un, protams, psiholoģisks fenomens - piekrītiet, ir tomēr nedaudz savādi un liekulīgi, ka mūsdienu latviešu jaunatne it kā pārdzīvo tautas gadsimta sāpi, kas dzīvo pilnīgi tādā pašā mitoloģijā, un kur jaucas kopā gan gadsimta sākuma nacionālisms un ebreju dedzināšana kopā ar izsūtījumiem Sibīrijā. Tas rada milzīgu iekšēju haosu. Tomēr mums, ja tā paņem, nekas vēsturē tik globāls, tik fundamentāli spēcīgs un vēstures apziņu ietekmējošs kā armēņu genocīds, nav noticis. Man šķiet, nedaudz līdzīgai tēmai savā lieliskajā grāmatā "Fāzerlande" ir pieskāries rakstnieks Kristiāns Krahts, kad viņš, piemēram, runā par to nesaprotamo emociju jucekli un vainas apziņu, kas ir skārusi vācu jaunatni par tēvu grēkiem.

"Mani uztrauc ne jau visas šīs slepkavības, dedzināšanas un laupīšanas", saka Šarla Aznavūra varonis. "Mani interesē tas, kam tādam ir jānotiek, lai manu tautu kāds varētu ienīst tik ļoti".  

Tajā pašā laikā Egojana armēņu imigranti nav tik daudz ieinteresēti, kā tikt galā ar kaut kādu objektivitāti, braukt atpakaļ, atjaunot savu kultūru - tie ir intīmi mēģinājumi katram tikt galā pašam ar savām problēmām, ar kaut kādiem neatbildētiem jautājumiem, ar samulsumu.

Egojans šeit, protams, savās konstrukcijās un ceļojumos pa dažādiem laika plastiem (kopā viss sapludināts ir vienkārši fantastiski) ir izvērsies ģeniāli: ja paanalizē filmu nedaudz detalizēti, tad tā sākas ar pogu, kura fotografējoties kopā ar māti 1914.gadā, bija notrūkusi vēlāk ievērojamā armēņu gleznotāja žaketei. Pēc šīs fotogrāfijas viņš uzzīmēja gleznu, par kuru ar lekcijām uzstājas mākslas vēsturniece Ani (Arsinē Handžjana), un kuru savā filmā par turku izvērsto genocīdu iekļauj režisors Edvards Sarojans (Šarls Aznavūrs). Šajā filmā no viena granātābola sēkliņas izaug vesels granātābols ar diezgan pārsteidzošu fināla alegoriju. Filma tiek rekomendēta obligātajam apmeklējumam.

in 2008 martcore says
treškonteiners!/ sēdies, divi / otrreiz nesaņemtos / apm.ņurd./ modernā klasika