Spītnieces savaldīšana, Linča motīvos
Pastāstīšu jums stāstu, ko sensenapkaļ, kad strādāju vēl trakāmājā, stāstīja man tante Nadja (lai vieglas smiltis). Raugi, padomju gados šeit koncerttūrē ieradies liliputu cirks. Kā tur bijis- kā ne, vienam no viņiem aizlidojis jumts un baltās peles atnākušas, vārdsakot, ieveduši viņu Tvaika ielas uzņemšanā. Liliputs esot bijis ļoti enerģisks un nemierīgs,nu, kā jau no cirka, nekādi neradis mieru un neļāvis dežūrārstiem sevi apskatīt- te veikli pasprukdams zem kušetes, te zem skapja, te zem taburetes, vārdsakot- nenotveramais Džo, ej tu viņu tādu, jūrassvaigznes pozu ieņēmušu un nešpetnu, izķeksē no visām pažobelēm laukā. Ta nu sanitāriem galvā ienākuse spoža doma- kā šams izbāž galvu no gultsapakšas,tā teikt, apstākļu novērtēšanai, tā šamie grābj šo ciet ij tin iekšā pirmajā, kas pie rokas. Patrāpījās - spilnvendrāna. Tā nu sanitāri iekratījušu šamo spilvenam paredzētajā izstrādājumā un nogādājuši mazo draugu kā labiņo uz parakstīto nodaļu, tā teikt, naktsmieru ieņemt.
Tik tante Nadja nākošā rītā, savu maiņu pieņemot un ieraugot bērna siluetu trakāsmājas uzraugāmajā palātā bļāvuse: "Joptvaimatj, stulbie žūpas, bērnu nodaļā aizmirsuši!", bet tad šams esmot rādījis savus daiļo vaigu un visiem viss tapis skaidrs! Tā vot!