Aristokrātisko aprindu hronika
Miķeltornī pie Ērika, kurš mazdēls lībiešu ķēniņam Uldriķim, vizītē bija ieradies Kurzemes ķoniņu Peniķu dzimtas pēctecis. Abi nokoda šņabi visu nakti un pēc tam nogulēja visu nākamo dienu.
Atvadoties Ēriks solīja ierasties atbildes vizītē.


Rietumu karalis

Viens no pazīstamākajiem 20. gadsimtā dzīvojušajiem rietumlībiešiem bija dzejnieks Uldriķis Kāpbergs (1869.-1932.) no Miķeļtorņa, plašākai sabiedrībai pazīstams arī kā „Lībiešu ķēniņš". Kāpbergs, protams, nekāds ķēniņš nav bijis. Šo iesauku viņš ieguvis savu īpatnējo radikālo uzskatu dēļ.

Jau 1920. gadā viņš atteicies ļaut savam dēlam doties Latvijas armijā, par ko viņš tika ielikts cietumā. Viņš atteicās arī maksāt nodokļus Latvijas valstij un izņemt Latvijas pasi, uzskatīdams, ka viņam kā lībietim Latvijas valstij nav jāpakļaujas. Konfliktos ar Latvijas varas iestādēm viņš nonāca vai ik gadu. Pēdējais šāds konflikts notika 1931. gada nogalē, kad Kāpbergs atteicās dot savu dēlu Andreju Latvijas armijā un ar nūju uzbruka atbraukušajiem policistiem. Par to viņš 1932. gada 2. maijā tika arestēts un tā paša gada 1. jūnijā mira Ventspils cietumā no sirdstriekas.

Lai gan Kāpbergs tika uzskatīts par vājprātīgu un pāris reizes šī iemesla dēļ arī apmeklējis garīgās labošanas iestādes (piem., 1922. gadā, kad viņš sarakstījis dzejoli „Uļi Kīnkamega dziesma no trakonama Vāldapē jaunskungam"), viņš drīzāk uzskatāms par īpatnu, ļoti stūrgalvīgu un paštaisnu cilvēku. Viņa dzejoļos saklausāms tieši tāds pats imperatīvs tonis, kādā viņš sarunājās ar Latvijas valsts ierēdņiem.

Uldriķis Kāpbergs dāvājis lībiešu literatūrai ne tikai pats savu dzeju un rakstus, bet arī dēlu Pēteri Kīnkamegu (1902.- 1972.), kurš arī ir daudzu interesantu dzejoļu autors. Viņš ir arī viens no nedaudzajiem lībiešu dzejniekiem, kura dzejas lasījumi autora izpildījumā ir iemūžināti skaņu lentē. no http://www.livones.net/literatura/?raksts=8134

==


Peniķi

Šī ir plašākā un ievērojamākā kuršu lēņavīru dzimta, kuras piederīgie rakstos pirmoreiz ir nodēvēti par kuršu ķoniņiem.

Pirmo lēņa grāmatu Peniķu dzimtas piederīgasjam izdevis mestrs Heidenrihs Finke no Overbergas 1439. gada 1. decembrī. Mestrs apliecina, ka Peniķim piešķīris lēņos trīs arklus zemes Oktekalvā pie Aizputes ceļa „ar visiem piederumiem, labumiem un ienākumiem, kas tiek vai var tikt iegūti.“, tāpat kā Peniķis tos valdījis jau iepriekš, „paturēt, apdzīvot un lietot brīvi, tāpat kā to dara citi brīvie kurši, pēc kuršu tiesībām uz mūzīgiem laikiem.“
Brīvība, kas tiek uzsvērta katrā nevācam un vācam dotā lēņa grāmatā, nozīmē to, ka lēņavīrs tiek atbrīvots no visām nodevām un klaušām, kas jāpilda zemniekiem. Acīmredzot vēlāk kāds zemāks ordeņa ierēdnis mēģinājis Peniķi piespiest veikt darbu, kas neietilpst lēņa pienākumos, bet Peniķis sūdzējies mestram, un tas 1454. gadā īpašā dokumentā paziņoja, ka Peniķis un viņa pēcteči ir brīvi no visiem ordeņa darbiem un ceļa gaitām. Peniķiem ir jāpaklausa vienīgi Kuldīgas komturam un jāseko tikai viņam. Kuldīgas komturs tanī laikā bija augstākais ordeņa pavēlnieks Kurzemē, un viņam tieši pakļauti bija vienīgi ordeņa bruņinieki. Tas liecina, ka jau 15. gadsimtā Peniķis ieņēmis augstāku stāvokli nekā pērējie kuršu lēņavīri.

Par Peniķu nopelniem ordeņa labā liecina ordeņa amatpersonu pateicības: 1456. gadā mestra Johana no Mengedes izlēņotais arkls zemes blakus Peniķu vecajam lēnim, kā arī Kuldīgas komtura Heinriha Gālena 1500. gadā dāvinātais zemesgabals.
Visaugstāko ordeņa virspavēlniecības atzinību ieguva Andrejs Peniķis, kurš lēņa grāmatā nodēvēts par kuršu ķoniņu (vuduslejasvācu val. Cursken konyngh), kuram mestrs Volters no Pletenbergas 1504. gada 23. augustā „par uzticīgo dienestu, ko viņš ir veicis mums un mūsu ordenim nesenajās cīņās Krievzemē“, izlēņoja arklu zemes un pļavu blakus vecajiem lēņiem, kā arī piešķīra tiesības būvēt ūdensdzirnavas uz Rīvas upītē ietekoša strauta. Pēc nostštiem, Peniķa būvētās dzirnavas atradušās netālu no tagadējās Ziemeļu kapsētas Turrlavas pagastā, kur bijušas sazīmējamas dambja paliekas.

Ordeņa cīņas Krievzemē, kurās Andrejs Peniķis izrādījis ievērojamu drošsirdību, bija livoniešu karagājiens uz Pleskavu 1502. gadā un kauja pie Smoļinas ezera 15. septembrī, kad Livonijas karaspēks mestra Pletenberga vadībā sakāva ievērojami lielāko Maskavijas cara karapulku.

Kā vēsta hronists Johans Renners, 16. gadsimta vidū ordeņa bruņinieki par Andreju Peniķi stāstījuši anekdoti, kurā ieskanas skaudības nots: pirms kaujas Pletenbergs piedraudējis Peniķim, ja viņš dūšīgi necīnīsies, dzimtas ģerbonī lauvas vietā ielikt zaķa attēlu. Tieši tādēļ Andrejs arī ti braši cīnījies. Arī šī anekdote var kalpot kā netieša vēstures liecība, kas rāda, ka Peniķu dzimtai jau 16. gadsimta sākumā bijis savs ģerbonis.
Uz Peniķu sešus arklus lielā lēņa, kas ordeņvalstī bija visnotaļ ievērojams apjoms, izveidojās Kuršu Ķoniņu brīvciems, vienkāršoti saukts par Ķoniņciemu vai Kuriš ciemu (no vāciskā vietvārda Kurische Koenige) Līdz pat 18. gadsimta beigām dokumentos ar retiem izņēmumiem par ķoniņiem dēvēti Peniķi. Tieši Ķoniņciemā saglabājies visvairāk nostāstu par senču jeb, kā Peniķi tos sauca – tēvu izcelsmi no seno kuršu valdniekiem. 18. gadsimtā stāstīta teika, ka kuršu valdnieks pagānu laikos saucies Ģīgals vai Ķīkals. Kristoties viņš pieņēmis vārdu Andrejs un palīdzējis ordenim cīņās pret pagāniem. Viņa tiešie pēcteči apdzīvojot Ķoniņciema Ķīkāļu mājas un ir ciema vecākie. Pārējo brīvciemu ķoniņu ciltstēvi bijuši Ķīkala padomdevēji un virsnieki.

Peniķa vārdu vācbaltiešu inteliģenti nepamatoti mēģināja saistīt ar poļu vārdu panek (kundziņš) un viduslejasvācu vārdu pinnig (feniņš – sīka monēta). A. Švābe dzimtas vārda izcelsmi skaidro ar viduslejasvācu vārdu vinneken (karodziņš), jo Peniķi bija ordeņa karaspēka kuršu lēņavīru vieglās kavalērijas pulka komandieri, saukti par karodzniekiem. Komandieris bija vienlaikus arī karognesējs; karogam kaujas laukā sekoja pulka jātnieki. Peniķu vārda cilmi iespējasmmeklēt arī kuršiem radniecīgo prūšu valodas vārdā pannīka (svētuguns), jo seno baltu valdnieki bieži bija arī svētnieki. no http://apslepta-vesture.blogiem.lv/2008/05/17/18926.html