Nākamajā dienā pie pusdienām māte sāka ar mani runāt.
Māte bija ģērbusies melnās drēbēs, taču, tāpat kā ar savu izturēšanos, viņa man radīja apvaldīta neprāta iespaidu. Viņa kā vienmēr gaidīja mani viesistabā uz sofas. Pienācis klāt, es viņu noskūpstīju un apskāvu. Es trīcēju, jutos kā slims.
Tā mēs palikām nekustīgi. Es pārtraucu klusumu.
- Es esmu priecīgs, - es sacīju, - bet es zinu, ka šis prieks nebūs ilgstošs.
- Tu esi priecīgs par vakardienu? - māte teica.
- Jā, es tevi tik ļoti mīlu, bet...
- Bet kas?
- Bet vajadzēs to visu pārtraukt...
- Protams...
Viņa mani apskāva ciešāk. Tas bija ļoti patīkami, bet es viņai sacīju:
- Tu to labi zini: mēs abi esam cieši piekļāvušies, taču prieks, ko es no tā gūstu, ir postošs kā inde.
- Ir jādodas pie galda, - teica māte.