- Māt, - es mulsi sacīju, - es gribu zināt, ko tu vēlies. Es gribu zināt tavas vēlmes un mīlēt tās.
Rea uz mums skatījās, viņa vēroja māti. Bet starp šiem trokšņainajiem galdiņiem mēs abi bijām kā tuksnesī.
- Ko es vēlos? - māte man sacīja, - es vēlos sekot visām savām vēlmēm, pat ja man būtu tādēļ jāmirst.
- Pat visneprātīgākajām, māt?
- Jā, dēls, visneprātīgākajām.
Viņa smaidīja - drīzāk smiekli savilka viņas lūpas smaidā. It kā smejoties viņa mani grasītos apēst.
- Bet Rea, - es sacīju, - māte par mani smejas. Māt, ko lai es daru? Es gribētu... Mēs esam piedzērušies.

Negaidot māte atsāka sarunu:
- Jūs ar Rea esat piedzērušies. Pjēr, atceries toreiz, kad tu gulēji un es tev uzliku roku uz pieres. Tu trīcēji drudzī - mana nelaime ir tā, ka nekad savās pārmērībās es nespēju sasniegt to laimi trīcēt tā, kā toreiz tevis dēļ. Pjēr, Rea nav mani sapratusi. Un varbūt arī tu nespēsi sadzirdēt. Bet tu redzēji, kā es smejos: smejoties es domāju par to brīdi, kad man likās, ka tu mirsti. Pjēr? ak! vai nav vienalga, es spēju raudāt. Nejautā man neko!
Es redzēju, ka viņa ar pārcilvēcisku spēku aptur asaras.
- Rea, - viņa sacīja, - tev bija taisnība. Tagad, Dieva dēļ, sasmīdini mani!

Rea paliecās uz manu pusi. Šajā saspringto reakciju situācijā, kas mūs visus trīs jau bija padarījusi slimus, viņa man izteica tik neķītru piedāvājumu, ka es nevarēju apturēt smieklus.
- Pasaki man arī, - man teica māte.
- Pieliecies, - viņai sacīja Rea, - es tev pateikšu.
Māte pieliecās tuvāk Rea. Tie paši bērnišķīgie smiekli mūs vēlreiz neprātīgi sakutināja - Rea neķītrais piedāvājums bija tik neiedomājami nevietā, ka mēs raustījāmies, vēderus turēdami, visu pārējo vidū. Citi apmeklētāji sāka uz mums līksmi un neizprotoši skatīties.

Lai kā mēs necenstos, nespējam savaldīties, dažiem jau šķita, ka mēs esam traki, un sajūtot viņu šaubas, mūsu smiekli tikai pieņēmās spēkā: lai arī nezinot iemeslu, sāka smieties viss restorāns - tādā mērā, ka tas kļuva neizturami un pašus sadusmoja. Pamazām šie nepamatotie smiekli pierima, bet klusumā kāda meitene, nespēdama izturēt, atkal iesmējās: smiekli pārņēma visu zāli. Laika gaitā, veikli degunus šķīvjos, viesi atguvās no šīs burvestības, taču viņi neiedrošinājās saskatīties.
Es paliku pēdējais nabadziņš, kas vēl smējās. Rea man sacīja zemā balsī:
- Atspiedies pret mani, atspiedies lejā pie sienas...
- Jā, - teica māte, - pie sienas!
- Es tevi pagriezīšu ar seju pret to, - teica Rea.
Viņa vēlreiz izteica piedāvājumu, taču šoreiz vārdos, kas man neraisīja smieklus, bet gan iekārdināja.
- Es esmu tava kuce, - viņa piebilda, - esmu rupja un karsta. Ja mēs nebūtu ēdamzāle, es jau būtu kaila tavās rokās.

Savukārt, māte, ieliedama mums dzērienus, teica:
- Es tevi atdodu Rea rokās, es tevi atdodu Rea.
Es iedzēru. Mēs bijām sarkani pielijuši asinīm.
- Es rīkošos nepiedienīgi, - teica Rea. - Noliec roku zem galda. Skaties.
Es skatījos uz Rea: turot vienu pašu roku zem galda, nevarēja nojaust, ko viņa dara.
Es izdzēru savu piepildīto glāzi.
Rea man sacīja:
- Mežā gan, Pjēr, tu būtu mani apgāzis otrādi.
- Es vairs nevaru, - es teicu Rea.
- Es esmu traka, - viņa teica.
- Es vēl gribu dzert. Man vairs nav spēka. Dodiet man!
Apmulsušu seju, es lēnam raudāju.

Māte teica:
- Mēs esam trakas. Rea, mēs esam zaudējušas prātu. Mēs visi trīs esam piedzērušies. Tas bija par daudz skaisti. Mīļais Dievs, Pjēr, izbeidz raudāt. Mēs taisīsimies mājās.
- Jā, māt. Tas ir par daudz! Par daudz skaisti un pretīgi.
Pēkšņi bailes, kas paudās mums pievērstajos skatienos, mūs sastindzināja.
Redzēju, ka māte ir ļoti mierīga un pašpārliecināta. Pirms paguvu attapties, jau atrados kupejā. Es migu ciet. Rea un māte zināja, ka tik ātri šis murgs nepāries...
Bet es ļāvu viņām maigi (vairs neko neredzēju) nolikt sevi gulēt.

Nākamajā dienā pie pusdienām māte sāka ar mani runāt.
Māte bija ģērbusies melnās drēbēs, taču, tāpat kā ar savu izturēšanos, viņa man radīja apvaldīta neprāta iespaidu. Viņa kā vienmēr gaidīja mani viesistabā uz sofas. Pienācis klāt, es viņu noskūpstīju un apskāvu. Es trīcēju, jutos kā slims.
Tā mēs palikām nekustīgi. Es pārtraucu klusumu.
- Es esmu priecīgs, - es sacīju, - bet es zinu, ka šis prieks nebūs ilgstošs.
- Tu esi priecīgs par vakardienu? - māte teica.
- Jā, es tevi tik ļoti mīlu, bet...
- Bet kas?
- Bet vajadzēs to visu pārtraukt...
- Protams...
Viņa mani apskāva ciešāk. Tas bija ļoti patīkami, bet es viņai sacīju:
- Tu to labi zini: mēs abi esam cieši piekļāvušies, taču prieks, ko es no tā gūstu, ir postošs kā inde.
- Ir jādodas pie galda, - teica māte.