Tas, cik neaprakstāmi šķīsti rīta lietu vasarā nomaina pēcpusdienas saule. Un vējš, kas šūpo koku zarus ar kaut kādu noslēpumainu, vien pašam saprotamu skumjumu. Tādu skumjumu, kas nepieķeras tavai asinsritei un nepulsē tavos deniņos, jo tas ir imūns pret cilvēciskās pasaules abstrakcijām. Un tas vienmēr ir bijis tepat, pāris metrus tev virs galvas, pat tad, kad tu esi bijusi iekšā dzīvē, patiešām iekšā, varbūt gaidījusi trolejbusu pieturā, un tas ir pasmējies par tavu muļķīgi nopietno tieksmi saprast dzīvi.