Negaidot māte atsāka sarunu:
- Jūs ar Rea esat piedzērušies. Pjēr, atceries toreiz, kad tu gulēji un es tev uzliku roku uz pieres. Tu trīcēji drudzī - mana nelaime ir tā, ka nekad savās pārmērībās es nespēju sasniegt to laimi trīcēt tā, kā toreiz tevis dēļ. Pjēr, Rea nav mani sapratusi. Un varbūt arī tu nespēsi sadzirdēt. Bet tu redzēji, kā es smejos: smejoties es domāju par to brīdi, kad man likās, ka tu mirsti. Pjēr? ak! vai nav vienalga, es spēju raudāt. Nejautā man neko!
Es redzēju, ka viņa ar pārcilvēcisku spēku aptur asaras.
- Rea, - viņa sacīja, - tev bija taisnība. Tagad, Dieva dēļ, sasmīdini mani!