Kā lai noformulē. Pret dzeju nevar attiekties tā, kā pret filosofiju. Par patieso dzejā nevar runāt tā, kā par patieso filosofijā.
Man tas saslēdzās šodien, kad gribēju uzrakstīt tekstu par to, ka lūgšana un dzejoļa rakstīšana ir viens un tas pats. Es gribēju, bet mani apstādināja domas par to, ka “nu vienmēr jau tā nav…” un “ir arī citi veidi, kā uz to lūkoties”, un “citā stāvoklī tu domātu kaut ko pavisam citādu” un tā tālāk. Es pamanīju šīs domas un sadusmojos uz tām. Es domāju - nolādēts, kāpēc man nav ļauts būt kategoriskai? Kāpēc man ir sajūta, ka katra dedzīgā sajūta un mirkļa pārliecībā ir jāizšķīdina sīksīkās miljons atkāpēs un izņēmumos? Es taču varu just jūtas, kādas tās nāk. Vai man jāpavada katrs mans izteikums ar milzumgaru zemsvītras piezīmi par to, ka apzinos plašāku kontekstu, citas tradīcijas un iespējamās problemātiskās mana izteikuma blaknes?
Es, protams, redzu arī, ka šīs domas var kļūt par slippery slope, ka līdzīgi var pamatot arī naida izteikumus, piemēram. Tāpēc man arī šķiet, ka publiskā platformā publicēts teksts ir jāuztver kā publiskā vietā skaļi pateikti vārdi – ja es kādam uzbrūku, man jārēķinās, ka varu dabūt pa seju, bet, ja kādu pazemoju, man jārēķinās, ka kāds manis dēļ cietīs. Nu, ar to es domāju – skaidrs, ka ir jāņem vērā auditorija, skaidrs, ka influenceriem ar tūkstošiem un miljoniem sekotāju vajadzētu rūpīgi piedomāt pie tā, kā tieši viņi pauž savu attieksmi, jo viņu teiktajam ir ietekme.
Es domāju, ka patiesa filosofija turpinās visā īstenībā, vai vismaz cenšas aprakstīt īstenību, ja ne absolūto un kosmisko, tad kāda tās elementa īstenību (un īstenība ir kā tāda līnija, piemēram, mana dzīve ir īstenība un tā iet cauri laikam nepārtrauktā līnijā, šķiet, īstenībai būtiska nepārtrauktība). Patiesa filosofija vienmēr ir patiesa, vai vismaz pretendē tāda būt. Patiesa dzeja, savukārt, ir patiesa tagad. Patiesa dzeja ir vienreiz, un patiess dzejolis katru reizi, kad to lasa, ir tikai tas dzejolis, kas tiek lasīts. Tu lasi patiesu dzejoli, un pieredzi tā īstenību.
Man šķiet, ka pasaule ir dažādu īstenību kopums, un vēl ir visādi skatpunkti. Jā. Tas viss droši vien pastāv reizē.
Es varētu paskaidrot vēl sīkāk, bet tas nav tas, par ko es gribēju uzrakstīt. Čau!