mājas pirmajā stāva ir poliklīnika, tur ap mani rosās divi resni dvīņi, kas nosaka, ka man ir sākusies iekšējā asiņošana no tā, ka man delma vēnā stāvēja tas katētris. asinis tek pa roku uz augšu un pēc tam uz leju un nosēžas dibenā - tādēļ man tik liela pēcpuses, viņi saka. man sagriežas galva.

pie manis atskrien puisēns ar drediem un četrām acīm - divām, kur parasti, bet pārējām - uz katra vaiga pa vienai. viņa asais skatiens ir neizturams. es esmu nāvīte, viņš ķērc.

mājas otrajā stāvā ir skola. pamatskola. es mācos pie divām resnām, pat ne resnām, uzblīdušām, uzpūstām tantēm labākajos gados. skolā ir slepkava, bet es viņu noķeru (un tas jau nebūs bez4pieci, kam ar slepkavu uz vietas nebūs sekss). bet audzinātājas uzdarbojas un piespiež mani pārvilkt apavus, un sūta no viena vistu būra pie otra, jo neesot vietas manām čībām nekur. labi, palikšu zeķēs, es saku.

je m'appelle fur dich, es viņas centos aizvainot. un viņas tā sadusmojās, ka ar mani nerunāja visus nākamos sapņus. līdz apmēram ap puscvienpadsmitiem, jau ceturto reizi mēģinot aizmigt un ar viņām salabt, man tas izdevās. tad viena apsēžas uz galda stūra tā, ka mans skatiens atduras tieši pret viņas lielāko vēdera kroku - viņai mugurā ir dzeltena kleita no tā dzeltenā auduma, no kura senāk skolām bija aizkari, seja viņai vienās lielās bladhaunda krokās, bet lielās balonkrūtis atrodas kaut kur pie atslēgas kauliem. viņa man čukst ausī - nocel man klausuli, nocel man klausuli.