mēs ievēlāmies auto salonā cits virs cita. māte aplikusi rokas Reai ap vidukli, kamēr tā koda viņai plecā. Rea, paņēmusi mani aiz rokas, spieda to klāt pie savas kailās kājas tik austu, cik vien iespējams. es paskatījos uz māti: viņa staroja.
- Pjēr, - viņa sacīja, - aizmirsti un piedod man, es esmu laimīga.
man vēl bija bail. es domāju, ka šoreiz izlikšos.
restorānā māte pacēla glāzi un sacīja:
- redzi, mīļo Pjēr, es esmu piedzērusies. un tā katru dienu. pasaki viņam, ka tā ir, Rea.
- Jā, Pjēr, - man teica Rea, - dienu no dienas. mums patīk mesties dzīvē. tikai tavai mātei diez ko nepatīk vīrieši. toties man viņi patīk par abām. tava māte ir dievīga.
Rea apbrīnā skatījās uz manu māti. viņas abas bija patētiskas.
māte maigi sacīja:
- man prieks, ka vairs tev nešķietu nelaimīga. man ir nepiedienīgas iegribas, un esmu ļoti priecīga, ka esmu tev tajās atzinusies.
viņas skatiens palaikam aizplūda tālumā.
- es zinu, ko vēlos, - viņa nerātni sacīja. bet smaids kā parādījās, tikpat ātri arī nozuda no viņas biezajām lūpām, kas kustējās tā it kā tvertu pēc elpas. - es zinu, ko vēlos, - viņa atkārtoja.