.noskatīju film par Nirnbergas procesu (http://www.imdb.com/title/tt0208629/),
kas izrādījās līdz nelabumam tīksmīgs amerikāņu stāstiņš par to, kā viņiem allaž paticis pasauli lāpīt.
pozitīvajam varonim, siekalaini pielaizītam tiesnesim, tiek piedota pat laulības pārkāpšana, jo viņš taču to pārkāpj ar tik šarmantu sievieti, ka tas godam kantis nerīvē ni un ni.
un lai kā to censtos pasniegt kā skarbu stāstu par to, kā sabiedrotie tiesāja ļaunuma impēriju, izskatās tas pēc banālas izrādes, kur vieni slepkavas tiesā otrus (jo uzvarētājus netiesā, ne par Hirosimu, ne notikumiem iekš PSRS utt. utjp. - nu kaut vai šis glīšais citāts no filmas, ka "krievi šajā karā zaudējuši visvairāk").
rezultāts: par vienīgo sakarīgo varoni nākas uzskatīt Gēringu, kas neslapina biksēs un turas pie savas pārliecības, lai cik vājprātīga tā nebūtu.

pati nesaprotu, kāpēc skatos šitamos vienpusējos amerikāņu gabalus, ja jau no sākuma skaidrs, ka neko vairāk kā vēlmi kašķēties tas manī neraisīs.