Atkal ieskatijos savos pirmajos postos vienkārši aiz neko darīt. Atmiņas...nē, jūs viņus nevarat izlasīt, tapēc ka lielākā daļa no viņiem ir slēgti pavisam un man slinkums slēgt vaļā, es arī neredzu īpašu iemeslu tam, bet nu...
Katrā ziņā man sāp paša egoisms un tas, ka es tomēr tevi pazaudēju kaut kur starp iekāri un mīlestību, ja to tā var nosaukt. Tu negribēji mani redzēt pirmajā nedēļā, teici, ka es esot pārāk svarīgs tavā dzīvē... Es vel aiz vien no tevis izvairos. Es pats savu prātu esmu izvarojis pa vasarām "sēžot ar pīpi uz jumta" un cenšoties saprast.
Tagad man par to visu negribas runāt un gribas, lai ir kā agrāk... bet tas protams, ka nau iespējams..