Apceļo dzimto zemi!






500 km, sāpošs muskulis un brīvdienas beigušās, Augstienes iz(ie)pētītas. Līdzi tika paņemti trīs pāri slēpju, dēlītis sniegam  un virkne citu lietu  ( tekila, kanēlis, sudraba biķeri neatskārstai vajadzībai) atvadas no civilizācijas nosvinētas, ietriecot olbaltumvielu un ogļhidrātu šoku sportistu iecienītajā restorānā  McD un ceļš uz Vidzemi locījās zem riteņiem, skat, Sigulda, skat, Bērzkrogs, ak, Inesi&Alaukst, kam neesi redzams tu (kad-ja- es- te- braucu), Taurenē visi vienpadsmitos guļ un ciemats ir tukšs. Tad kaut kur ap nezināmu, bet droši vien, ļoti ainavisku vietu,  ceļmalā ganījās milzīgs alnis, kurš nesteidzās nekur un ilgi, pacietīgi ļāva sevi apskatīt, spīdināt lukturīša gaismu acīs, līdz sliki ieslāja turpat pļaviņā vien tad, kad  es teicu alnim: "nāk šurp, parādās". Alnis bija ar pašcieņu, mirkli papozēja vēl un dobji skanēja viņa soļi aizdiebjot mazliet tālāk. Braucām, priecājoties par teicamo autoceļu kvalitāti, strauji tuvojoties naktsmītnēm.    Nākamajā rītā, uzkožot brokastā 2 veidu majonēzes (zem to dāsnā jumta bija paslēpti tādi kā salāti),  brieža pastēti un aļņa desas ("kaimiņš mums medību priekšnieks", noteica saimniece un es pieķēru sevi skaudības grēkā), olimpieši bija gatavi olimpiskajiem startiem,  taču olimpiskajai karietei gan bija cits viedoklis un kumeliņa dēļ aiztecējām līdz Madonai pēc īpašā Madonas (sporta) riepu gaisa ar kuru pildīti, strauji atradām sevi Gaiziņā un eiforijas spārnoti,  ātri pagādājām pacēlājbiļetes līdz vakaram, iepriekš neiepazīstoties ar  trases materiālu. 

Trases materiāls, dāmas  un  kungi,  atļaujiet būt tiešai, bija pilnīgā dirsā,  protams, pārnestā nozīmē.
Es saprotu, ka mantojums ir smalka lieta, bet ja tu  cilvēks,  iegūsti savā valdījumā vietu ar nosaukumu "Dāmu paradīze", kur "visādi te psikopāti  brauc ar tām savām slēpēm vai šitiem modīgajiem snobordiem", tad kaut kā  nebūtu slikti no savu sētu sakopt.  Sausās atejas cilvēki ar lauku bērnību saprot, nomu šķūnī- kāpēc ne, smirdošu kafejnīcu: nu kam negadās, galu galā, slēpot atbraucām, ne uzdzīvot.

Bet tas kalns, tas kalns bija  šaušalīgs-   sastāvošs no ledus un pampakiem, dažādas cietības sniega sanesumiem un īpaši lieliskajiem koku zariem un nelieliem čiekuriem, lai ne brīdi neaizmirsos, ka šobrīd slēpes ir iecirstas dažādreljefa, ekoloģiski šķīstā silīcija masā.  Kad "labākas trajektorijas" meklējumi kļuva bezcerīgi, dēļa dīdīšana- neiespējama, uzradās plāns "izturēt  tikai vēl mazliet" un tad pārcelties uz citu trasi. Atlikušo laiku  prieku sniedza  bagātais antropoloģisko vērojumu materiāls,  ieguvu spilgtas ilustrācijas jēdzienam "dura" un "Aronas PuffDedijs", kā arī, no vietējiem nažiem noskaidroju jaunas un pareizas slēpošanas - "Hujārīt Koksā"- metodi. H.Koksā vārdā nosauktā technika ir tāda: ierauj drosmei Aronas PuffDedija ļergu, kalna galā Ieskrienies Normāli un Mauc Tikai. Nūjas lieto tikai mīkstie un galā bremzē nīkuļi, H.Koksā metodes adepti galā vienkārši iepleš kāju leņķi, tuvinot slēpju galus un runā kaut ko svešvalodās par māmiņu sarežģītajām attiecībām ar Jo.P.     

Ilgi gaidītais otrais cēliens tika noturēts Golgātā,  kur trašu stāvoklis bija krietni labāks; līksmībai bija iespējams slēpot caur ledainu mežu (ai, kantes, kantes) un pēc pāris stundu intensīvas cilpošanas- viuuu, augšā- žvikt! lejā- metām mieru.  Vakara izcilā noslēguma cēliens tika izspēlēts, ieturot patiesi lielisku maltīti Madonā,  krogā "Šlāģeris",  grillētā teļa gaļa  ar piparmētru maliņu un brūkleņu mērci paliks vēl ilgi ēdājiem īsteni gaišā piemiņā un vieta iekļauta garšīgo krogu listē. Pēc pāris kāzusiem ar bērīša ierakšanos sniega kupenā, vērīgu satiksmes uzraugu, kurš brīdina, bet nesoda,   atradām kalnu šai dienai.
 
Smags priekškars un nekavējoties dziest lustras.

Šorīt olimpieši konstatēja  katras latvieša dzimtas noslēpumu, ka tomēr būs tie igauņi rados tikuši,  tāds  gausums  normālos apstākļos nav izplatīts, tomēr pēc lēnīgām atvadām no saimnieces, saimnieces  suņa, abiem kaķiem (viens noteikti bija zebiekštkaķis- ar mazām ausīm tālu no pieres un zebiekstes galvu) un saimnieces muzeja devāmies vien atkal sevi pakļaut fizikas likumiem.  Tā kā vislabākā lieta ir kontrasti, tad Rēķu kalns  un trase ir tik ļoti izdevusies, ka pirmo brīdi šķitās neticami; tad iepatikās, tad es uzšāvu uz tramplīna, bet smuki piezemējos un tad aizgāja lielie, slaidie loki ij piepeši "laiks bija beidzies."  Acīmredzot, biju tik ļoti pārņemta ar slēpošanu, ka nemanīju mazliet smeldzošo kājas muskuli, kurš kad tika atbrīvots no slēpjzābaka, tad deva vaļu savai apspiestajai sāpei. Tagad es  kliboju tā, kā būtu jāklibo ar  krietnu traumām,  tāpēc beidzu te kleberēt, bet steberēju salīmēt piparplāksteri un ceru uz normālstāvokļa atgūšamos.

Ā,  krogu listē  šodien  iekļāvās Smecerkrogs, bet tas tomēr zaudē jau minētajam Šlāģerim, sevišķi, dēļ minimālisma lašu cepšanā, bet pie  tā/šībrīža noguruma ģeldēja ij tas.  Atceļš vijās pa skaistu,  līkumotu un  ļoti ledainu ceļu caur Ērgļiem, taču  es pamodos tikai pēc tam, kad viens pakaļpiedziņas  autobūves gigants laipnīgi (man liekas, ka arī labdabīgi smīnot) izšlepēja citas pakaļpiedziņas gigantu laukā no pazemojošās  kupenas. Tā jau ir, "vārgulīšiem jāpalīdz" , reiz teica J.  un ļāva  savai tantei uzvarēt novusā (ar žilīšanos) un drīz pēc tam  skrēja pretī galvaspilsētas uguņi, viss tik spilgts un košs, ka žilbst.