Attāli un klusināti kaut kur spurdz putni. Šogad vasara ir ļoti vāja un blāva, gandrīz nemanāma. Gandrīz nemaz ne gadalaiks ar savu spalgumu, tikai vienmērīgs un vienveidīgs laiks, kas paiet ātrāk kā jebkad agrāk.

Bet dzīve ir pasīvi neizteiksmīga un nebūtiska, un tā ir pavisam, pavisam vienkārša.
Cilvēki nav tēli. Cilvēki svīst un noliecas pēc priekšmetiem, sajūtot blīvu ķermeniskuma mezglu mugurā. Vispatiesākie tie ir uz vecām fotogrāfijām, kuras reizēm izdodas nejauši uziet ģimenes fotoalbūmos. Sejas, par kuru īpašniekiem tu neko nezini, tikai to, ka viņi ir saposušies, lai pozētu uz antīku butaforiju fona. Daudzreiz esmu domājusi, ka es gribētu, lai mana dzīve būtu tāda nejauši uzieta fotogrāfija. Mirklis, par kura apvalku- pagātni un nākotni- nekas nav zināms.