smalkā matērija
putekļu ruļļi istabā uz grīdas.
putekļi rullē.
tas laikam izklausās diezgan smieklīgi, ja aiz šī kalambūra nebūtu netīra istaba.
pavisam banāla, pavisam parasta un reizēm piesmakusi. pa dienu sastāvējies gaiss.
naktī taču logs ir vaļā.

bet ko lai es daru? kur lai rodu [sevī] [nepieciešamo] enerģiju paņemt lupatu,
saslapināt to ar ūdeni un nedaudz terpentīna, lai smaržo kā tēva mākslinieka darbnīca bērnībā,
un pielikt šai konkrētajai putekļu entropijai punktu?

viņi taču rullēs atkal.

atkal viņi griezīsies gaisā, šīs smalkās matērijas daļiņas.
rullēs un griezīsies, veidojot neticamas figūras,
varbūt skaistākas par skaistākajām sniegpārsliņām un leduspuķēm.
tās paliks neredzamas.

varbūt naktī viņi izvirpuļos pa logu un aiztrauksies pāri pļavām.
tas būs putekļu lielais ceļojums.
bet arī istabā paliks ne mazums.

un viss sāksies no gala,
tikai citviet,
tādā paralēlā kambarī,
kur putekļi neiekļūst,
kaut kas būs beidzies, nemaz nesācies.