starro ([info]starro) rakstīja,
@ 2009-11-25 23:46:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Mūzika:School Of Seven Bells - I am under no disguise

gōju pa mežu rubeņus šaudeiti III
Vedu reiz no Magadanas sopkām savas medību trofejas – piecas lāčādas, galvaskausus. Azin, tādas jēlas, neģērētas, tikai dīrātas un sasālītas sabāzu somās. Kamēr tundrā, tikmēr jau labi – tur vēss. Lidmašīnā līdz Maskavai – arī nekādu problēmu. Avot Maskavā jau sākās problēmas – vasara, karsts, jānīkst dzelzceļa stacijā uz Rīgu. A medību trofejas ta no Krievijas izvest nedrīkst! Labi, vilcienā salieku somas kupejā zem sola, gulšņāju, mandrāža baigā, štukoju, ko teikšu, ja uz robežas uzraus, lai gan dolāru paciņa priekš muitniekiem man jau sagatavota.

Pienāk robeža, ienāk mūsējie robežsargi, a tiem viss pofig. Atad ienāk krievu robežsargi, pārbauda pases un tā – viss kārtībā. Nu tad kupejā ienāk Krievijas muitnieki, prasa vai kādam nav kas deklarējams? Nu viss, man sirds pa muti laukā, sjo. Bāžu roku jau kabatā, teikšu es te Maskavas tirgū pāris paklājiņus un kauliņus kā suvenīrus no Krievzemes vedu, tas takš nekas, varam vienoties? Un tad pēkšņi kupejas biedrs ierunājas, ka viņš esot filatēlists un vedot pastmarkas uz starptautisku izstādi. O, lai velkot laukā un rādot šurp! Tā nu tie muitnieki šim katru marku saskaita, salīdzina ar deklarāciju, pēta atļaujas, ielūgumus, zīmogus. Es tikmēr svīstu lupatās. Tā šie ņemas, kamēr tā stunda vai cik tur cauri, šiem laiks beidzas, vilcienam jābrauc tālāk. Muitnieki vēl noprasa, vai vēl kāds kaut ko tādu vedot? - Nē, nē. Un šie izkāpj.

Šitais strjoms jānoskalo, aizeju līdz restorānvagonam, pasūtu tomātus ar krējumu, biju tā noilgojies, tur Sibīrijā nekas tik ļoti nekārojās kā tomātiņi un kārtīgs krējums. Nu un vēl paņemu vienu sotaku, tad vēl pieesmit, drusku pasēžu un eju atpakaļ uz kupeju. Atveru durvis, a tur riktīgs voncuks. Laikam smadzenes tajos kaulos šitajā karstajā laikā sākušas pūt. Smaka baigā. Bet nekas pierodu, drīz jau nemaz vairs nejūtu.

Pienāk Rīga, visi izkrāmējas, es palieku pēdējais ar savām paunām. Kad kāpju laukā pienāk pavadone un prasa, kas tur kupejā tā ož? „kad ienāca tie muitnieki, tas marku kolekcionārs, nabadziņš, laikam apdirsās, laikam no bailēm” viņa saka. Jā, jā, man arī tā likās, steidzīgi saku un fiksi grūžu somas uz izeju, svaigā gaisā. Uz perona mani sagaida sieva, meita, visi mēs priecīgi. Dodu sievai buču, bet redzu šī drusku novaikstās.

Lejā paņemam taksi, iekrāmējamies. Braucam, pēc kāda laika šoferis sāk dīdīties, kamēr nenociešas: „ko mēs tur bagāžā vedot?” – Ko, ko? Līķi vedu! Viss. Šoferis paņem cigareti un neko vairs neprasa.

Bet nu viena āda bija pagalam. To vairs nevarēja saglābt. Bet pārējās aizvedu uz laukiem, pirtiņā uz grīdas izklāju.

(c) Atēns, mežinženieru `95. gada kursa izlaidums.



(Ierakstīt jaunu komentāru)

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?