noskatījos japāņu filmu un noraudājos - par to, cik ļoti man pietrūkst tā daļa cilvēcības un uzvedības, kuras nav šeit, kura it kā ir palikusi iekonservēta tur. cik ļoti nevērīga, brutāla un nepatiesa es mētājos pa šejieni. un cik nepietiekami smalka esmu, lai būtu palikusi dzīvot tur. bet nujā - uz vietas jau arī tur viss nav tik skaisti kā filmās. arī tās vietas uz kinolentes smukuma zaudē daudz ko no īstenības, kas īstenībā ir vēl smukāka. bet es tik un tā noraudājos. arī par to, ka mums nozaga kompīšus, un par to, cik skaisti ir tā aiziet uz kino un ēst kebabus pēdējā rindā un dzert kōlu visiem kopā. ar ingmāru un reini, i mean.