laiks iet

kāds nezināms no skolas ielas iznesis manu kompi un arī mazo sūdu..

attēlā - ( mazais sūds )

manā kompī bija diezgan daudz attēlu un skolas un privātu tekstu bez kopijām; ne jau tā, ka tiem būtu baigā vērtība kāda cita acīs, bet nu katrā ziņā šad tad kur ieskatīties un tā.
visriebīgākā protams ir sajūta, ka Kāds ir vienkārši tā vienkārši staigājis un gramstījies gar lietām, un arī tas, ka Kāds tā vienkārši var vienkārši ņemt un grābstīties pa maniem kompja dārgumiņiem. aizgrābjoši.

ja jūs redzat kādam mazu stilīgu datoriņu ar uzrakstu "Oude Mannen Thaise Vrouwen", ziniet - tas ir mazais sūds

nu neko; varēshu braukt uz ārzemēm rakstīt dzejoļus ar roku un paturēt prātā interesantās ainas.

noskatījos japāņu filmu un noraudājos - par to, cik ļoti man pietrūkst tā daļa cilvēcības un uzvedības, kuras nav šeit, kura it kā ir palikusi iekonservēta tur. cik ļoti nevērīga, brutāla un nepatiesa es mētājos pa šejieni. un cik nepietiekami smalka esmu, lai būtu palikusi dzīvot tur. bet nujā - uz vietas jau arī tur viss nav tik skaisti kā filmās. arī tās vietas uz kinolentes smukuma zaudē daudz ko no īstenības, kas īstenībā ir vēl smukāka. bet es tik un tā noraudājos. arī par to, ka mums nozaga kompīšus, un par to, cik skaisti ir tā aiziet uz kino un ēst kebabus pēdējā rindā un dzert kōlu visiem kopā. ar ingmāru un reini, i mean.

bet kas ir lielākā mīkla zādzības sakarā - tieši blakus kompim stāvēja daudzkārt vērtīgākā kamera, un to nav ņēmuši. turklāt otrs kompis stāvēja izjaukts, pamatīgi ierakts visādos krāmos istabā, kas bija pilna ar daudz vērtīgākajiem reiņa aparātiem. paņemti ir tikai abi manējie. es negribu būt iedomīga, bet liekas ka uzdarbojies stalkeris.

vai arī kaut kas vēl slimāks, piemēram, dzīvokļa saimnieces dēls. jo zādzība notikusi ļoti īsajā brīdī, kad reinis bija atstājis dzīvokli, un pa ceļam satiktais saimniekdēls viņam bija vaicājis - vai tur augšā kāds ira?