Valodas lietas
Stāsts šoreiz par kādu jaunu meiteni, kas no latviskas Kurzemes puses nākusi, tādēļ viņai krievu valoda ir pavāja. Nē, cilvēks principā saprot pat diezgan labi, bet runāšana gan īsti nevedas, jo ir visai pamatīgs akcents, un arī vārdu krājums runājot drusku pašaurs. Bet nu runā arī, ja ļoti vajag. Un sanāk, ka vajag. Jo meitene strādā Londonā kādā bārā.
Pēdējo reizi, kad viņa uz Londonu lidoja, blakus kāda krieviete viņai ko vaicāja, bet meitene uzreiz nesaklausīja, tāpēc atvainojās, ka krieviski ne īpaši labi saprot un pārvaicāja. Krieviete izrādīja neviltotu izbrīnu un gādīgi pamācīja, ka "uz Londonu bez krievu valodas zināšanām braukt gan nevarot!". Tā draudzīgi, no sirds. It kā Londonā krieviski vairāk runātu, nekā angliski.
Bārā atkal tur kaut kā iegājies (nezinu, varbūt citos bāros un restorānos arī), ka apmeklētāji bieži vien viesmīlēm pavaicā, no kurienes nākušas. Meitene atbild, ka no Latvijas. Nu re, un nupat šajās dienās ienāk bārā divi krievi un arī pavaicā. Meitene atbild, ka no Latvijas, un krievi uzreiz sāk runāt tikai krieviski. Meitene atvainojas, ka viņas krievu valoda nav īpaši laba un atbild pārsvarā angliski, ko prot labāk. Bet krievi tik turpina un stāsta, ka Latvijā būšot februārī referendums, kurš krievu valodas lomu nostiprināšot, un tad viņai arī būšot jāiemācās un jārunā krieviski. Londonā arī, droši vien.
Tā vien šķiet, ka krieviskajā vidē dominē pamatīgs lielkrievu šovinisms, kurš uzskata, ka visai pasaulei ir jārunā krieviski. Arī latvietim Londonā.