Virtuālajam draugam
Zvaigzne nokrita! Iebrāzās atmosfēras augšējos slāņos, uzzibsnīja ..un nav vairs. Varbūt kaut kur kaut kad kāds atradīs dīvainu akmentiņu, tās būs vienīgās paliekošās pēdas no mirklīga brīnumiņa. Nemēģināt neko pat vēlēties, zinot, ka brīnumus rokā nepaņemt, neprivatizēt.
Tu biji mirklis. Nenokurienes parādījies, nekurienē pazudi. Zinu tik par tevi tik, cik parādīji. Zibšņus kaut kādus nesakarīgus. Un šķita, ka tie pieder arī man.. Kā manas dzīves sastāvdaļa.
Nekas jau nav noticis, nekas un neviens nekur nav kritis, tikai debess ķermeņu orbītas atmosfēru augšējos slāņos nedaudz saskārās, radot gaismu, un ķermeņi turpina savu ceļu. Beigusies tikai parādība, kuras iespējamība iespējama mijiedarbībā. Kaut arī parādības iespējams novērot tikai no malas. Tieši šī distance ir ļāvusi reizē būt objektam un novērotājam.
Varētu jau aizšķirt romāna/žurnāla pēdējo lappusi, ķerties pie līdzdzīvošanas nākamajam seriālam, ja vien nebūtu šo sasodīto interaktivitātes iespēju, ja vien šo sižetu neveidotu miesa un asinis, prāts un dvēsele, kuri ir ietekmējami ar dažiem viegliem tastatūras taustiņiem. Un šī attiecību formāta interfeiss (saskarne :)) to reizē ļauj bezgalīgi un ierobežo līdz minimumam.
Nu, tad par jaunām parādībām! Atā!
-------
Hei, tu vecais klaidoni, viens vienīgais mans draugs
Ar tevi kopā tukšot dzīves trauku sausu sausu
-------