par pokemoniem
Manā mājā, dzīvoklī zem manis, dzīvo pokemons. Pokemonīte. Skuķīc. Viņai ir pusgari, melni mati, kas ar želejas palīdzību ir sacietējuši nenosakāmā formā. Viņai ir pīrsings, tumša kosmētika, apspīlēts topiņš, svārki kas beidzas zem ceļa, getras un kedas ar milzīgām šņorēm. Viņai varētu būt gadu sešpadsmit, viņa pīpē parciņā aiz mājas, braukā ar riteni, klausās kaut kādu huiņu (klausās laikam skaļi, jo es to varu dzirdēt). Vispār, es viņu gribētu nosist, varbūt stāties dzimumsakaros īpaši netiklā veidā, vai vienkārši kaut ko ļaunu izdarīt, jo bez visām uzskatītajām lietām, viņa dušā iet tajā pašā laikā kad es!!! Un man, kā trešā stāva iemītniekam, ziepainam ir jāstāv un jādrebinās, kamēr viena, mazgadīga, otrā stāva cūka nomazgās savus smiņķus!
Nāvi pokemoniem un apakšējiem kaimiņiem!