tikko mamma lika rāpot pa istabu un vākt no manām kabatām netīši izbērto sīknaudu. situācija mani sasmīdināja līdz asarām, nauda bira vislaik laukā no saujas, ripoja zem skapja. mamma sākumā dusmojās un tad arī viņai sākās smieklu lēkme, un es teicu, lai beidz smieties un man palīdz.
tā mēs abas kā sīkstuļi no kādas multfilmas kņūpus ložņājām pa istabu un vācām spožās monētiņas - visu savu bagātību.
neatceros, kad vēl biju pieredzējusi tik sirsnīgu momentu ar mammu - varbūt vienīgi bērnībā, kad viņa speciāli rāpoja pa zemi, lai mani sasmīdinātu (tas bija mans mīļākais joks).