Prokrastinācijas pilnzieds
Situācija, kas vislabāk raksturo mani:

Pirms pāris nedēļām atgriezos no meža, kur "cūkas" izvaroja vienu no manām automašīnām. Svētdiena, saule spīd un noskaņojums labs - policisti bija pieklājīgi, mašīnā ir silti, lauku ceļi priecē ar līkumiem, radio skan kaut kāda intervija. Un tad sāk skanēt dziesma, pēc pirmajiem akordiem es zinu, ka tā ir TĀ PATI DZIESMA.

Tā dziesma sēdēja man smadzeņu krokās un reizem atgādināja par sevi, liekot aizdomāties - tā ir īsta vai radīta kā muzikālais pavadījums reklāmas klipam? Dziesma roķīga, dzirdēju to strādājot reklāmas aģentūrā un skatoties VHS kasetes, ko gatavojām reklāmas izstādei - tas bija vēl pirms reklāmas rīmu naktīm. Un tur bija viena reklāma un viena dziesma, ko nekad un nekur nebiju dzirdējis un līdz pat tai dienai domāju - tas bija sapnis vai īstenība.

Un re, beidzot es to dzirdu, pēc divdesmit gadiem es to atpazinu pēc pirmajiem akordiem un savādas tirpas pārskrien pār muguru. Pirmais pants - tas arī viss, ko viņi reklāmā izmantoja, bet ir arī otrais pants un trešais, un piedziedājums. Un es klausos un uz brīdi iedomājos - varbūt jāieraksta, jāatrod un janoklausās vēlreiz. Bet tad, kad roka jau sagrābsta telefonu ar glaudāmo ekrānu, es nolemju - ir lietas, kurām jāļauj nākt un iet, un atgriezties tad, kad tām pašām labpatiksies.