Silver lining aka zelta maliņa
Tā nu tas ir, jā, jā, visā atrod kaut ko labu. Es te nīkstu un ņemos, jo Līgo man nava [tas, ka īsti nemaz negribas, jau nenozīmē, ka nevar paņemties, vai ne], a māja tak tagad spīd un laistās. Grīdiņas izberztas, plītiņa laistās, mēbeles pārbīdītas, viss smaržo un zied, nē, nezied, kaktuss apliets, drēbītes tīras. Šiteno frustrāciju jebšu vienkārši besi esmu ne pa jokam produktīvi pārveidojusi īstenā hausfrau, kas zibinās pa māju kā atspolīte.
Nagi, nē, par nagiem labāk nedomāt, kur nu vēl uz tiem skatīties, celīši sarkani, sarkani, seja kā tādam, nez, eskimosam Āfrikā. Bet es ar visu savu rakstāmgaldu sēžu pie loga, skatos uz to putnu, kam ir gara aste, uz pretējās mājas jumta [nezinu, kas par linnus tas ir] un pošos tā kā savākt savu fizisko es puslīdz skatāmā veidolā.
Kas to būtu domājis, ka man kādreiz gribēsies Līgo vienkārši izturēt.
Ak, nu, tas silver lining ir labums no visa šitā - māja tak tīra paliks, besis aizies. Nu, vismaz kādu laiku paliks, zumm.