She's only happy in the sun

Briesmīgi. Kad redzu bezcerīgi sabrūkam ģimenes, izmisumu neaizsargātu sieviešu acīs, sarūgtinātus vīrus, dzirdu bezkaislīgumu viņu dialogos, sāpes, asaras un nodevību, mani sāpīgi pamet ticība neprātīgai, nesalaužamai mīlestībai. Viss šķiet tikai tāds mirkļa reibums, kad visiem izteiktajiem vārdiem ir tikai mirklīga nozīme. Noreibt taču var no it visa. Kur tad ir mūžīgā mīlestība? Tas ir tikai sofistisks minējums, skaidrojams ar dzejnieku vēlmi cilvēka emociju pasauli dramatizēt līdz galējībai. Un es baidos, ka ar mani notiks tāpat.  

Tādos spalgos, gaišos ziemas rītos kā šis, gaiss šķiet tāds smags, saules pielijis un gandrīz vai uzmācīgs savā svaigumā, un brīžos, kad pasaule ir tik gaiša un labvēlīga, ir krietni vieglāk noticēt it visam, arī mīlestībai. Tikko kāds tuvumā esošais pietinkšķēja man pilnas ausis ar sagudrotiem notikumiem no 10-20 gadu tālas nākotnes, kas, protams, raisīja manas dusmas jau piektajā klausīšanās minūtē. Nu netīk man dzirdēt samaitātos prātos sagrābstītas tukšības un peļu olas par to, kur es dzīvošu, ko darīšu un ar ko vienā gultā gulēšu. Tas ir lieki, vēl vairāk - tādas runas mani biedē. Manuprāt, ar pārmērīgām domām un runām par nākotni mirstīgais cilvēks attālinās no realitātes un aizmirstās no saviem tagadnes uzdevumiem. Arī pagātni nevajag daudz cilāt, bet noslēpt dziļi bēniņos, rūpīgi iesaiņotu, lai peles, žurkas un citi sīki kaitēkļi netiek klāt, un šad tad uzmest aci pie kārtējās pavasara tīrības dienas. Nav ko veciem krāmiem pa kājām maisīties. Būtiska loma ir tikai šodienai. ''Reti kurš domā tikai par tagadni,'' pirmais prātīgais teikums no sarunu biedra. Reti kurš to prot un vēlas, tāpēc reti kurš jūtas laimīgs.  

Es šodien jūtos laimīga.