nu jā. bet tā jau ir neieinteresētība no paša puses, tā kā par īstu nelaimi to arī nevar saukt. tas, ka ar laiku saproti kas un kā un cik daudz tas cilvēks Tev ir nozīmējis - nu tad gan var justies nelaimīgs. bet es negribētu jaukt apnikumu (kas ir tas pats, kas pagurums) ar kaut ko citu. tad, kad ir pagurums, tad iekšējā saruna ir apmēram "nu i nafig. lai iet bietēs. atradīšu citu." un tā jau nu nekādā gādijumā nav kaut kas, ko varētu raksturot ar vārdu "nelaimīgs." pēc tam cilvēks var justies nelaimīgs, bet, atkal, man labāk patiktos to raksturot kā niknumu uz sevi, ka to visu ir palaidis garām un nolaidis rokas. manuprāt, ir atširība.

--
murgaini sanāca, bet ceru, ka saprati.