ZAIMI
Ievērojamais zinātnieks, matemātiķis un filozofs Aleksandrs Grotendīks, ( Alexander Grothendieck) paslēpies no pasaules idilliskā vietā kaut kur Pireneju pussalā, pētot ļaunumu kā fizikālu substanci un Sātana ietekmi uz gaismas ātrumu.
Savukārt man prātā iespiedies profesora Induļa Zariņa izteikums - nezinu, vai viņš pats ir tā autors: daba nav nežēlīga, daba ir vienaldzīga.
Jā, dabas vienaldzība brīžam liekas neaptverama un neizskaidrojama. Kas vēlas (nebaidās) var vārda „daba” vietā lietot vārdu „dievs”. Kas tic Dieva mīlestībai uz cilvēci un savu Dēlu un prot to izskaidrot, lai labāk tālāk nelasa.
Vienaldzība savienojumā ar skaistumu piemīt tikai dabai. Kā pašas izdzīvotu, neaizmirstamu pārdzīvojumu es glabāju atmiņā Tomasa Manna „Burvju kalna” galvenā varoņa Hansa Kastorpa atklāsmi sniegputenī Alpos. Sniegpārsliņu nevainojamā, aukstā ģeometrija un bezgalīgā daudzveidība ir dabas skaistuma vienaldzības idejas iemiesojums. Arī vulkānu izvirdumi un lavas straumes ir skaistas. Tiesa, dabas vienaldzībai negribas ticēt siltā vasaras pievakarē meža norā, bet tā ir tikai ilūzija un pagāniska dabas cilvēciskošana: Meža māte, Jūras māte, Vēja māte. Māte tomēr ir mīlestības simbols, lai gan spēj būt arī barga.
Mūs, cilvēkus, iznīcina stihijas, slimības un citi cilvēki.
Nav viegli samierināties ar stihijām. Bet tās ir objektīvas, dotas. Lielais vilnis noskalo, zeme aprij.
Nežēlība, ļaunums un vienaldzība - tāda nedalāma trīsvienība raksturo tikai cilvēka dabu un, iespējams, lielākā vai mazākā koncentrācijā un daudzumā, - jā, tiešām kā tāda viela vai substance,- atrodama katrā no mums.
Par to liekot domāt arī Mela Gibsona filma „Kristus ciešanas”,- filma, kuru es neskatīšos, jo esmu dzirdējusi jau pietiekami daudz atsauksmju, lai man pietrūktu drosmes. Un es mēģinu sev atbildēt - vai tā ir gļēvulība un norobežošanās? Pašaizsardzība? Tā pat kā nevēlēšanās skatīties uz terora aktā saspridzinātiem ķermeņiem televīzijā? Spīdzināšanas upuriem? Bombardēšanā nogalinātiem civiliedzīvotājiem? Svaigi atraktiem masu kapiem? Nevēlēšanās neko dzirdēt un domāt par nolaupītiem un nogalinātiem bērniem?
Es tīšuprāt apeju filmas reliģiozo aspektu, jo Kristus ciešanas visas cilvēces vārdā man neliekas ievērojamākas par jebkura pasaules cilvēka ciešanām – un jo briesmīgāk, ja ciešanas nav apzināts upuris vai misija, bet tikai citu cilvēku vienaldzības, nežēlības un ļaunuma sekas.
No otras puses – arī līdzjūtība apzinātā formā piemīt tikai cilvēkam. Pirmāk saviem tuvākajiem, pēc tam jau arī citiem – svešiem cilvēkiem, zvēriem, putniem un zivīm, zirnekļiem, tārpiem un kurkuļiem. Līdzi jušana izplatās ap cilvēku arvien plašākos un plašākos lokos, kā radioviļņi. Vai to rada zināšanas par ļaunumu un nežēlību? Vai varbūt arī labais cilvēkam ir dots - tāda pati fizikāla substance kā ļaunais? Tomēr mazam bērnam vēl nepiemīt spēja just līdzi. Atceros, kā mani mierināja trīsgadīgais dēlēns, kad kaķis noķēra putniņu: Mamm, nu neraudi, nu! Ir jau vēl daudz citu putniņu.
Saka, bērni esot nežēlīgi. Es teiktu: bērni ir vienaldzīgi. Bērni ir kā daba.
Nedomāju, ka pamazām dzīves laikā iegūto atskārtu par ciešanām un spēju just līdzi rada asiņaini skati, vienalga – dokumentāli vai inscenēti. Varbūt gan audzināšana un augstas raudzes humāna māksla. Un, jā, iztēle. Iztēle ir talants, kurš, diemžēl, nav dots visiem. Iespējams, ka tieši iztēles trūkums ir viens no ļaunuma, vienaldzības un nežēlības pamatiem.
Filmu „Kristus ciešanas” skatās simtiem tūkstošu cilvēku visā pasaulē. Filma, cik noprotu, neatstāj vietu iztēlei. Skatās gan kristieši, gan citticībnieki, gan neticīgie. Es, filmu neredzējusi, uzdrošinos domāt, ka neviens no viņiem kinoteātri neatstāj līdzjūtīgāks kā pirms kinoseansa. Vai Dieva mīlestības atklāsmi piedzīvojis. Vienaldzīgie aiziet, pļāpājot pa mobilo telefonu. Pārējie – satriekti un pazemoti.
Bet es, protams, zaimoju. Runājot par to, ko neesmu redzējusi: par filmu un par Dievu.