| Mūzika: | The Black Keys - My mind is rumbling |
| Entry tags: | wtf |
Deformācija
Sēžot uz poda, Ilustrētajā vēsturē izlasīju par to kā 19. gadsimtā apgraizīja sievietes, lai tādējādi apkarotu viņu vēlmi pēc seksa. Tas man lika aizdomāties par to, ka cilvēku šaurpierība un ierobežotā domāšana tomēr liecina par to, ka patiesībā mēs (cilvēce) attīstāmies daudz lēnāk nekā mums šķiet. Atliek elementāri paņemt vēsturi, gandrīz jebkuru laiku; cilvēki dzīvoja savas random dzīves tieši tāpat kā mūsdienās, ar saviem random "pareizajiem" un "nepareizajiem" uzskatiem. Realitātē mēs nekādi nevaram pateikt kas ir pareizs un kas nav, bet neskatoties uz to, arī mūsdienās, kad esam taču "tikuši tik tālu", vēl joprojām dzīvojam savos laikam un notikumiem pakārtotajos stereotipos par lietu kārtību un nemaz tā īsti nepieļaujam domu, ka pēc 100 gadiem arī mūsdienu sabiedrība un tās uzskati liksies aprobežoti. Vai nākamajam cilvēces attīstības posmam nevajadzētu nest kādas pārmaiņas domāšanā un attieksmē pret lietām, varbūt jābeidz sist ar vāli visi, kuru viedoklis mums šķiet savādāks un nepieņemams?
No otras puses viss iet tieši uz pretējo pusi. Globalizācija dažādām cilvēku grupām ir pavērusi durvis uz nebeidzamām zombēšanas un smadzeņu skalošanas iespējām, kuras tās nebaidās izmantot uz vella paraušanu. Cilvēki aizvien mazāk izvēlas domāt, bet paļaujas uz kaut kādiem mistiskiem priekšrakstiem un/vai/jeb vadoņiem, nesaprotot vai negribot saprast, ka nekāda pareizā ceļa vai izvēles nav un tāpēc arī parādīt to neviens nevar.
Viedokļu interpretācija nonāk nevis pie konstruktīviem risinājumiem, bet absurdiem priekšstatiem un sakropļotas uztveres. Cilvēki baidās no tā, ka viņu viedoklis varētu nebūt pareizs, baidās atzīt savas kļūdas, jo tas parādītu viņu nekompetenci un vājumu, taču tās ir lietas, kuras nedrīkst izrādīt, jo tad pie rīkles metīsies līdzcilvēki, kuri to tik vien ir gaidījuši un iemīs tevi dubļos, skaļi bļaudami un ņirgādamies. Respektīvi mēs nonākam apburtajā lokā; tie, kas izkāpuši no loka ārā un no malas noskatās ir sitami ar vālēm, ja vien stāv aizsniedzamā attālumā, nu tā, lai nav pašam jākāpj ārā.
Pēdējā laikā arvien biežāk konstatēju, ka pretēji maniem kādreizējiem uzskatiem, cilvēki pieaugot, tomēr nepaplašina savu redzes un domāšanas lauku, viņi vienkārši ir vairāk redzējuši un piedzīvojuši, bet vienalga turpina visu uztvert caur saviem audzināšanas, ticības, attieksmes, sajūtu, politiski, ģeogrāfiski utt. veidotajiem stereotipu filtriem. Un nevajag sākt runāt par iespēju šos filtrus noņemt - norausies ar vāli...
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
felipe) rakstīja,
