grūši..
vakarnakt bija smaga saruna, kamols kāpa kaklā, šķita, ka nospiedīs..
teicu, ko vēlos, kā vēlos dzīvot, ka negribu visu mūžu dzīvot LV, ko redzu kā muļķu zemi.. ka ja tā turpināsies, tad mūsu mazbērniem nebūs ko stāstīt- mēs būsim totāli garlaicīgs, vecs pāris, kurš spēs tikai runāt par to kā jaunībā gāja uz darbu un brīvdienās uz veikaliem.. ka gribu prom- uz spāniju, portugāli, venacuēlu, jaunzēlandi, kkur prom, kur silts, kur varētu strādāt melno darbu, bet toties par samaksu, kas attiecīga padarītajam, par samaksu ar ko varu apceļot visas iekārojamās vietas, ko vēlos redzēt.. es vēlos prom, pie pozitīviem cilvēkiem, pie citas mentalitātes ļaudīm- varbūt tad arī pati kļūšu smaidīgāka, laimīgāka un optimistiskāka! es neesmu gatava gaidīt, kad viņš pabeigs bakalauru, maģistru, iegūs doktorgrādu un uz gadiem 40 pelnīs pietiekami, lai varētu atļauties ceļot, milzīgu dzīvokli, māju laukos, 2 bērnus, 2 mašīnas un 2 suņus! es vairs negribu amerikāņu sapni! es gribu dzīvību..
un tad iestājās klusums- es nesapratu, kas par lietu, domāju, ka moš viņš apvainojās, jo šis tas viņam atgādināja ex.. vai kkā tā, bet viņš neko neatbildēja.
tas bija klusums pirms vētras, jo atskanēja teikums, ko nekad nebiju dzirdējusi no viņa mutes- es tiko sapratu, ka mums jāšķiras.. ka es Tevi nevis garīgi pilnveidoju, ceļu, bet tieši pretēji velku uz leju.. nu kkā tā viņš teica.. apšokējos.
pat vairs nespēju kko bilsts, jo viņš pateica skaļi to, ko pati neuzdrīkstējos
mēs neizšķīrāmies- mīlam viens otru, nespējam to viens otram nodarīt..
tā varbūt būtu labāk, bet ne vieglāk..
izvēlējāmies vieglāko!