vispār teizemietim lielākais paldies, jo pa abiem kopā sacepām dvd skatāmā formā. atlikušo rīta daļu es nodarbojos ar pārtaisītā ievada printēšanu (kontā 2 salauzti printeri), pēctam bija tā nodošana.
beigās es vienkārši publiski raudāju par visu - par to, cik laika esmu šeit iztērējusi, nespējot tikt galā ar elementārām lietām, par visām tām naktīm un stundām, kas te pavadītas baidoties un nespējot atšifrēt, ko kompis man saka, par to, ka joprojām neko nesaprotu - ne viņu prioritātes, ne manieres, un ka tas viss - cik bezjēdzīgi sākts, tāpat arī beidzies.
labi, ka uzradās libānietis, kas arī, atkārtoti atraidīts, bija atbraucis nodot darbu uz laukiem. nolēmām aiziet līdz veikalam, bet es pakritu, sagriezu roku - tā kā nebija, kur ietīt, turēju nostatu, kamēr apkalta.