Aņģis K.
Vidzemes lauku arhitektūra prof. P.Kundziņa darbos

Profesora Paula Kundziņa darbos galvenā vērtība ir tā centieniem skatīt lauku arhitektūru attīstībā no senākiem laikiem līdz otram pasaules karam, kā arī apskatīt atsevišķas tradicionālās celtniecības iezīmes latviešiem emigrācijā. Otra nozīmīga P.Kundziņa darba vertība ir tā spējai novērtēt arhitektūras tipus visas Eiropas meža joslas mērogā, ko viņs kā arhitekts un mākslinieks, labi pārzina. Līdz šim daudzi pētnieki ir pievērsušies latviešu dzīvojamās ēkas attīstības jautājumiem, tāpēc būtiski ir precizēt tieši P.Kundziņa ieguldījuma apjomus.
Darba uzdevums ir ne tikai sniegt īsu pārskatu par Vidzemes lauku sētas dzīvojamo ēku apbūvi, balstoties uz etnogrāfiskā materiāla datiem, bet arī uzskaitīt tā atziņas, novērtēt to objektivitāti vēstures zinātnes skatījumā. Tā kā Pauls Kundziņs pētīja arī arheoloģiskā materiāla ziņas par Latvijas senāko celtniecību dzelzs laikmetā, tad nepieciešams pārskatīt arī tā izteiktos atzinumus par dažādiem senajiem celtniecības pieminekļiem.

Galvenais avots šais pētījumos, protams, ir lauku sētas celtņu etnogrāfiskais apraksts, šādi materiāli zinātniskā līmenī plaši fiksēti 19. -20. gadsimtā. Agrākajos gadsimtos rakstu avotos fragmentāri fiksēti atsevisķu apbūves elementu apraksti, kā arī bagātīgāks grafiskais materiāls no 17. -19. gadsimta. P.Kundziņš darbos atsaucas arī uz citu pētnieku publikācijām, kā, piemēram, Bīlenšteinu A., Jaunzemu K., Ligeru Z., Krastiņu A., Cimmermani S. un vairākiem citiem.

Viss teksts ievietots iekš http://vesture.sauc.lv

Kļaviņš Kaspars

Mīti, konjunktūra un aktuālās vērtības Latvijas vēsturē

Nemaz tik bieži pasaulē nenākas saskarties ar tādas zemes vēsturi, kura interpretēta tik ļoti pretrunīgu mītu kontekstā kā Latvijas vēsture. Mīti (ja tie pozitīvi noskaņo iedzīvotājus) palīdz dzīvot, vai rada negatīvu identitāti un izraisa depresiju ar tālejošām politiskām sekām, ja tie ir graujoši un nievājoši. Pie tam kāpināti nacionālistiski mīti bieži vien ir saistīti ar iepriekšēju depresiju un otrādi. Kaut arī daudzas etniskas kopienas, tautas un nācijas ir izgājusi šādas metamorfozes, atšķirīgas tomēr ir pakāpes, kādās tas ir noticis. Arī šeit vienīgi harmonija var būt izlīdzinošs faktors.
Par mītiem vēsturē mūsdienās daudz tiek rakstīts un spriests. Tā šobrīd, pateicoties E.Hobsbauma, E.Gellnera u.c. autoru darbiem, “vēstures mītu” izpēte jau kļuvusi par modes lietu. Pie tam, šajā sakarā netrūkst arī ļoti neprofesionāli un pat pilnīgi absurdi spriedumi. Nevar taču, līdzīgi dažiem Rietumu autoriem, Austrumeiropas tautu atbrīvošanās rezultātā no pēdējās Krievijas impērijas jūga un totalitārisma, redzēt vienīgi negatīvas iezīmes un “nacionālisma draudus.” Vai tad daudz labāk būtu, ja šīs tautas turpinātu dzīvot aiz “dzelzs priekškara”? Interesanti, ka bijušā “Austrumbloka” Eiropas tautas, neskatoties uz nacionālās identitātes apziņu, ļoti ātri atrada ceļu uz Eiropas savienību un multikulturālu sabiedrību. Pie tam, tas ko atsevišķi Rietumu (un Rietumos nesen nonākuši) autori vētraini propagandēja kā “ārkārtīgi bīstama nacionālisma draudus”, ja kāda Austrumeiropas tauta uzdrošinājās runāt par nacionālo simboliku, valodu utt., būtībā bija tikai viena fāze ceļā uz civilizētu sabiedrību, kurā tiktu respektētas visas cilvēku tiesības, ieskaitot tiesības uz pilnvērtīgu izpausmi savai valodai, kultūrai un dzīvesveidam.
( ... tālāk ... )

http://www.saske.sk/cas/4-2006/Majorossy.html (angļu val.)
http://zamok.h14.ru/sg/5_55.html (krievu val.)

Adele Olga

„Armēņu jautājums“ Osmaņu impērijā

Jautājums par 1915. gada armēņu genocīdu Osmaņu impērijā ir aktuāls, jo tas bija pirmais genocīda akts XX gadsimtā – noziegums, kura rezultātā gāja bojā 1,5 līdz 2 miljoni cilvēku, turklāt notikumu interpretācijas ir pretrunīgas un atšķirīgās nostājas par šo jautājumu joprojām ietekmē valstu attiecības .
Osmaņu impērija pakļāva Armēniju XV-XVI gs., un šī valsts palika tās kontrolē līdz XX gs. sākumam. Taču armēņi bija ļoti atšķirīgi no turkiem ne tikai reliģiskās (pareizticīgie) un etniskās piederības, bet arī valstiskuma pieredzes jomā (ilga neatkarīgas valsts vēsture) . Iespējams tāpēc, neraugoties uz armēņu zemnieku, amatnieku un tirgotāju lomu impērijas ekonomikā, armēņu tautas pastāvēšana savā dzimtenē tika uzskatīta par politiskiem draudiem.
Pateicoties valsts administrācijas sistēmai, kas tikai musulmaņiem paredzēja iespēju iegūt militāros un civilos amatus, osmaņi spēja nodrošināt savu dominanti armēņu apdzīvotajā teritorijā. Turklāt musulmaņi netika sodīti par noziegumiem pret kristiešiem, un kristieša nogalināšana musulmanim varēja būt izdevīga, tostarp tā ļāva iegūt viņa īpašumu. XVII gs. Erzurumā tika nodedzināti vairāki armēņu ciemati, bet XIX gs. iedzīvotāji masveidā bēga uz Persiju no osmaņu karaspēka, kas izlaupīja ciematus no Vanas līdz Araksai. Lai mazinātu armēņu īpatsvaru un vienotību, viņu apdzīvotajās teritorijās pārcēlās kurdi un čerkesi, bet tanzimata laikā (reformas, 1839.-1876. g.) tika veidotas administratīvās provinces, kurās armēņu apdzīvotajiem vilajetiem tika pievienotas citu tautu apdzīvotās teritorijas.
1878. gada martā tika parakstīts Sanstefano līgums, kas noteica Melnkalnes, Serbijas, Rumānijas un Bulgārijas neatkarību, bet Bosnija un Hercegovina ieguva plašas autonomijas tiesības, turklāt bija paredzēta reformu īstenošana Rietumarmēnijas daļā, kas paliek Osmaņu impērijas sastāvā. 1878. gada vasarā Berlīnes kongresā minētais līgums tika pārskatīts, lai mazinātu Krievijas ietekmi Balkānos. Krievija uzņēmās izvest karaspēku no Rietumarmēnijas, tādējādi likvidējot vienīgo reālo garantiju, ka sultāns veiks solītās reformas.
( ... tālāk ... )

Nudiens A.

Afroamerikāņu pilsoņtiesību kustība ASV XX gs. otrajā pusē

Laikā, kad pasaules iedzīvotāji tiek dalīti brīvajos un apspiestajos, laikā, kad visa pasaule ir kā futbola laukums, kurā tiekas „Brīvās Pasaules komanda” ar „Sociālistiskā Bloka komandu”, ASV sludina brīvības un demokrātijas lozungus. ASV kļūst par sapņu zemi daudziem ļaudīm, kuru brīvību ierobežo pašmāju režīms. ASV ar Maršala plāna un savas kultūras ekspansijas palīdzību ienāk teju vai katra eiropieša ģimenē. ASV – lielo iespēju zeme. Šādi, vēl ilgi varētu turpināt uzskaitīt tos priekšstatus, kādi par ASV rodas Aukstā kara laikā. Taču uzskaitot šos jaukos priekšstatus par Ameriku, kā brīvības zemi, bieži tiek aizmirsts ļoti būtiski pārdzīvojumi, ko pārdzīvo „brīvības citadeles” ļaudis, t.i. amerikāņu sabiedrība. Tie ir afroamerikāņu pilsoņtiesību kustība. Šī kustība krasi izmaina amerikāņu sabiedrību, it sevišķi ASV dienvidu štatos. Šī kustība ir kā grūdiens, kā signāls amerikāņu sabiedrībai, ka ir laiks atteikties no gadsimtiem senajiem aizspriedumiem, kas, tomēr, lielai daļai amerikāņu ir bijis pārāk grūti, redzot rasisma uzplūdus un naida izpausmes ASV dienvidu štatos, pilsoņtiesību kustības laikā.
Afroamerikāņu pilsoņtiesību kustība ir ļoti nozīmīgs notikums ASV XX gadsimta vēsturē, pirmkārt, tādēļ, ka, šie notikumi risinās aukstā kara laikā, kad ASV sev ir piedēvējusi brīvības sarga titulu, otrkārt, afroamerikāņu pilsoņtiesību kustība ir tas lielums, kas pārmaina tā laika amerikāņu sabiedrību, liekot mūsdienu sabiedrības pamatus. Tieši šīs kustības laikā tiek lauzti seni un nepamatoti aizspriedumi un stereotipi. Bez tam, šī pilsoņtiesību kustība uz līdzīgām aktivitātēm iedvesmo arī iedzimtos amerikāņus, meksikāņus, katoļus, sieviešu tiesību aizstāves u.c. ļaužu grupas, kuras pirms tam sabiedrībā tiek diskriminētas, vai tiek pakļautas kādiem aizspriedumiem. Tādējādi līdz ar pirmo segregēto autobusu boikotu 50. gadu vidū amerikāņu sabiedrība dodas pretī attīstībai, arvien vairāk uzzinot par līdz šim nezināmo.
( ... tālāk ... )

Starptautiskā sieviešu diena (8. marts - angl. International Women's Day) - starptautiskā sieviešu solidaritātes diena, ko vairāk vai mazāk svin lielā daļā Rietumu puslodes valstu (tajās, kur pie varas ir sociālistiskās partijas, vai arī tām ir liela ietekme).

Šī diena veltīta visām sievietēm, neatkarīgi no to sociālā vai bioloģiskā statusa, tikai tāpēc, ka viņas ir sievietes (Mātes diena ir veltīta tikai sievietēm mātēm, Svētā Valentīna diena - mīlētājiem).

Saskaņā ar iesakņojušos mītu, 8. martu kā sieviešu solidaritātes cīņā par sieviešu tiesībām dienu sākuši svinēt pateicoties 1857. gada 8. marta notikumiem Ņujorkā. Tad ielās izgājušas sašutušās tekstilrūpniecībā strādājošās sievietes protestēt pret pārlieku smagajiem darba apstākļiem, pārlieku ilgo darba dienu un neadekvāti mazo samaksu par darbu. Policija demonstrāciju esot izklīdinājusi ar šāvieniem, vairāki desmiti protestētāju nogalinātas vai ievainotas. Savukārt kreisās partijas visā pasaulē šos notikumus sākušas pieminēt - sākumā kā sēru dienu, pēc tam kā sieviešu solidaritātes dienu.
Vēsturniekiem nav izdevies rast pierādījumus, ka kas tāds Ņujorkā 1857. gada 8. martā būtu noticis. Mīts radās XX gs. 60. gados PSRS, lai piesaistītu Starptautisko sieviešu dienu šajā valstī valdošajai ideoloģijai.

Pirmo reizi Sieviešu dienu sāka svinēt ASV - 1909. gadā Amerikas sociālistiskā partija izsludināja februāra pēdējo svētdienu par Nacionālo sieviešu dienu. To svinēja līdz 1913. gadam.
1910. gada 27. augustā Kopenhāgenā notiekošajā Starptautiskajā sociālistiskajā sieviešu konferencē (Otrās internacionāles VIII kongresa ietvaros) vācu sociāliste Klāra Cetkina ierosināja sākt svinēt starptautisku sieviešu solidaritātes dienu. Viņu atbalstīja Vācijas sociāldemokrātu partijas Centrālās komitejas locekle Helēna Grinberga, apstiprinot 19. martu kā šādas dienas svinamo datumu. Jau nākamajā 1911. gadā 19. martu kā starptautisko sieviešu solidaritātes dienu visai plaši svinēja sociāldemokrāti un tiem simpatizējošie Vācijas impērijā, Austroungārijas impērijā, Dānijas karalistē, Šveicē.
1913. gadā starptautisko sieviešu solidaritātes dienu Vācijā svinēja 12. martā, Austroungārijas zemēs, Šveicē, Nīderlandē - 9. martā, Krievijas impērijā un Francijā - 2. martā.
1914. gadā lielākajā daļā Eiropas valstu šo dienu sāka svinēt 8. martā.
1921. gadā Padomju Krievijā II Komunistiskajā sieviešu konferencē nolēma atzīmēt starptautisko sieviešu solidaritātes dienu 8. martā, pieminot 1917. gada 8. martā Pēterburgā notikušo sieviešu streiku, kas aizsāka Februāra revolūciju.
1966. gada 8. maija ar PSRS Augstākās padomes prezidija lēmumu Starptautisko sieviešu dienu izsludināja par valsts svētkiem un brīvdienu.
1975. gadā ANO saistībā ar Starptautisko sieviešu gadu 8. martā sāka svinēt Starptautisko sieviešu dienu. 1977. gadā ANO Ģenerālā Assambleja ar rezolūciju № A/RES/32/142 ieteica dalībvalstīm katru gadu (datumu izvēloties atbilstoši vietējai kultūrai un paražām), svinēt "Cīņas par sieviešu tiesībām un Apvienoto Nāciju organizācijas starptautiskā miera dienu", ko ANO piesaistīja 8. martam.

Šobrīd oficiāli valsts svētki šī diena ir: Albānijā, Armēnijā, Azerbaidžānā, Baltkrievijā, Bosnijā un Hercegovinā, Bulgārijā, Kamerūnā, Ķīnā, Kubā, Itālijā, Kazahstānā, Kirgizstānā, Maķedonijā, Moldovā, Mongolijā, Melnkalnē, Krievijā, Serbijā, Tadžikistānā, Ukrainā, Uzbekistānā (sasaistot to ar Mātes dienu) un Vjetnamā.

Ja kāds te ņemas ar ķīnīzeru valodiņu vai vēsturi, tad varbūt tam noderēs Ķīnas dinastiju un imperatoru hronoloģiskā tabula, ko uztaisīju iekš http://lv.wikipedia.org/wiki/Ķīnas_dinastijas

Pēc kāda laiciņa gan mako ieliks arī iekš http://vesture.sauc.lv/

Либерман А. С., Берсерки: героика и реальность

У этой статьи есть краткая предыстория. Один из каналов американского телевидения (History Channel) специализируется на создании передач о событиях иногда недавних, иногда случившихся в древности. После 11 сентября 2001 г. там задумали передачу на тему "Нетрадиционные методы ведения войны". Вспомнили слонов Ганнибала и многое другое, в том числе древнескандинавских берсерков. Я не знаю, как находят в таких случаях консультантов и почему в связи с берсерками обратились ко мне, филологу-медиевисту, а не историку (поначалу мне было неизвестно, что комментаторов будет трое). Голос по телефону, рассказав, о чем идет речь, поинтересовался, сведущ ли я в вопросе о берсерках и готов ли через сколько-то времени ответить перед телекамерой на вопросы о них. Я ответил, что сведущ и готов, но предупредил, что берсерки скорее принадлежат легенде, чем истории, и что об их способе воевать существует лишь несколько ничего не значащих строк. Мое разъяснение не повлияло на авторов сценария (чему задним числом я очень рад), и я стал читать все, что написано по данной теме.



Как всегда, оказалось, что написаны сотни страниц, но результат получился неожиданным. Первоисточников, конечно, больше не стало, но зато выросла гора толкований, питающихся не фактами, а домыслами и сопоставлениями, почти или никак с реальными берсерками не связанными. Основной легендой оказалась не та, которую почти забыли уже в средние века, а другая, придуманная германистами. Мои коллеги по передаче отнеслись к берсеркам с большим почтением, чем я, но каждому из нас дали лишь по нескольку минут, хотя я, например, отвечал на вопросы целый час. Впоследствии я прочел о берсерках доклады в средневековом Центре своего университета и на конференции по сагам в Бонне и с удивлением обнаружил, что, не ведая того, напал на популярную тему: не только в университете в аудиторию было не протолкнуться, но и в Бонне набрался полный зал. Тогда же Т.Н.Джаксон любезно предложила мне Дать полный текст доклада в задуманный ею сборник. Так появились на свет эти заметки о сражении кабинетных ученых с грозным врагом.

( ... tālāk ... )

Novosilku Juoņs

Nāve kā izpētes objekts Annales vēsturnieku skolas medievistu darbos

Nāve līdzīgi kā bērnība, sapņi, smiekli un baumas izvirzījās par vienu no izpētes objektiem Annales trešās paaudzes vēsturnieku F. Ariesa, Ž. Le Gofa, Ž. Delumo, kā arī E. Le Ruā Ladurī darbos. Viņu mērķis bija nonākt pie viduslaiku cilvēku domāšanas, tādējādi vēsturnieki pievērsās arī nāves, kas ir neatņemama cilvēka dzīves nobeiguma sastāvdaļa, izpētei. Annales skolas vēsturnieki uzdod un cenšas atrast atbildes uz jautājumiem par to, kādas bija cilvēku un nāves attiecības; kā un kāpēc šīs attiecības mainījās.
Annales skolas pārstāvji nāca klajā ar jaunu vēstures avotu koncepciju. Šķiet, ka viens no trešās paaudzes vēsturnieku mērķiem bija pierādīt, ka nāves problemātiku var skatīt ne tikai balstoties uz arheoloģisko avotu bāzes, poti, viduslaiku kapsētās veiktajos izrakumos iegūtajām ziņām par apbedīšanas tradīcijām, rituāliem, izmantoto simboliku, bet arī cita veida avotiem (testamentiem, kapakmeņiem, mākslas darbiem, pratināšanas protokoliem utml.), kas lielā mērā atainoja viduslaiku cilvēku jūtu pasauli. Galvenais – interpretācija. Ariess, kurš kā pirmais no Annales skolas vēsturniekiem veltīja veselu pētījumu nāves problemātikai, norāda, ka vēsturnieki nespēja saprast, cik liela loma ir atvēlēta nāvei cilvēka pasaules ainas radīšanā, cik ļoti priekšstati par nāvi ietekmē cilvēku psiholoģiju, cik ļoti būtiskas ir dzīvo un mirstošo, dzīvo un mirušo attiecības. Nāve ir viens no kolektīvās apziņas pamatiem, bet apziņa nav statiska, līdz ar to pakāpeniski arī mainās cilvēka un nāves attiecības. Mūsdienās liela sabiedrības daļa nāvi parasti uztver kā nobeigumu, bet viduslaikos nāve ievadīja jaunu posmu. Attieksme pret nāvi lielā mērā ietekmē arī cilvēka attieksmi pret dzīvi, tās vērtībām.
Viena no Annales skolas trešās paaudzes vēsturnieku pētāmajām pamattēmām bija mentalitātes vēsture. Ariess uzskatāmi pierāda, ka aizkapa pasaules uztvere un attieksmes dažādība pret nāvi ir viena no mentālās vēstures sastāvdaļām. Mentalitāte ir plašs pētniecības un izziņas lauks, jo mentalitātē var saskatīt, ko aplūkojamajā vēstures posmā ir noklusējuši klasiskie avoti.

Pārējais referāts būs iekš http://vesture.sauc.lv/, kad mako ieliks