Adele Olga

„Armēņu jautājums“ Osmaņu impērijā

Jautājums par 1915. gada armēņu genocīdu Osmaņu impērijā ir aktuāls, jo tas bija pirmais genocīda akts XX gadsimtā – noziegums, kura rezultātā gāja bojā 1,5 līdz 2 miljoni cilvēku, turklāt notikumu interpretācijas ir pretrunīgas un atšķirīgās nostājas par šo jautājumu joprojām ietekmē valstu attiecības .
Osmaņu impērija pakļāva Armēniju XV-XVI gs., un šī valsts palika tās kontrolē līdz XX gs. sākumam. Taču armēņi bija ļoti atšķirīgi no turkiem ne tikai reliģiskās (pareizticīgie) un etniskās piederības, bet arī valstiskuma pieredzes jomā (ilga neatkarīgas valsts vēsture) . Iespējams tāpēc, neraugoties uz armēņu zemnieku, amatnieku un tirgotāju lomu impērijas ekonomikā, armēņu tautas pastāvēšana savā dzimtenē tika uzskatīta par politiskiem draudiem.
Pateicoties valsts administrācijas sistēmai, kas tikai musulmaņiem paredzēja iespēju iegūt militāros un civilos amatus, osmaņi spēja nodrošināt savu dominanti armēņu apdzīvotajā teritorijā. Turklāt musulmaņi netika sodīti par noziegumiem pret kristiešiem, un kristieša nogalināšana musulmanim varēja būt izdevīga, tostarp tā ļāva iegūt viņa īpašumu. XVII gs. Erzurumā tika nodedzināti vairāki armēņu ciemati, bet XIX gs. iedzīvotāji masveidā bēga uz Persiju no osmaņu karaspēka, kas izlaupīja ciematus no Vanas līdz Araksai. Lai mazinātu armēņu īpatsvaru un vienotību, viņu apdzīvotajās teritorijās pārcēlās kurdi un čerkesi, bet tanzimata laikā (reformas, 1839.-1876. g.) tika veidotas administratīvās provinces, kurās armēņu apdzīvotajiem vilajetiem tika pievienotas citu tautu apdzīvotās teritorijas.
1878. gada martā tika parakstīts Sanstefano līgums, kas noteica Melnkalnes, Serbijas, Rumānijas un Bulgārijas neatkarību, bet Bosnija un Hercegovina ieguva plašas autonomijas tiesības, turklāt bija paredzēta reformu īstenošana Rietumarmēnijas daļā, kas paliek Osmaņu impērijas sastāvā. 1878. gada vasarā Berlīnes kongresā minētais līgums tika pārskatīts, lai mazinātu Krievijas ietekmi Balkānos. Krievija uzņēmās izvest karaspēku no Rietumarmēnijas, tādējādi likvidējot vienīgo reālo garantiju, ka sultāns veiks solītās reformas.
1887. gadā Ženēvā armēņu studentu grupa nodibināja partiju Gnčak („Zvans”), kas vēlējās atbrīvot Rietumarmēniju no Osmaņu impērijas virskundzības. Šajā pašā gadā tika dibināta partija Dašnakcjutun („Armēnijas revolūcijas federācija”).
1891. gadā saskaņā ar sultāna Abdulhamida II pavēli tika saformētas kurdu un čerkesu bruņotas vienības, kas vēlāk (1894.-1896.g.) īstenoja armēņu slepkavošanu un 1894. gadā izlaupīja Derekevankas armēņu klosteri (Persija, Salmastas apgabals). 1893. gadā Ankarā tika pakārti pieci Gnčak dalībnieki, bet 1894. gada vasarā notika armēņu sacelšanās Sasūnas rajonā, kurā vairums cīnītāju gāja bojā cīņā ar skaitliski ievērojami lielākiem kurdu un turku spēkiem. Soda akcijās pēc sacelšanās tika izlaupīti vairāki ciemati Sasūnas rajonā un nogalināti desmitiem tūkstošu mierīgo iedzīvotāju.
1895. gada maijā Lielbritānijas, Francijas un Krievijas vēstnieki iesniedza sultāna valdībai reformu projektu (t.s. „Maija reformas”) par pasākumiem armēņu stāvokļa uzlabošanai Osmaņu impērijā. Septembrī sultāna rezidences rajonā Stambulā notika armēņu demonstrācija ar prasību paātrināt dokumenta realizāciju. Demonstranti tika izklīdināti, un sākās armēņu grautiņš visā pilsētā (aptuveni 2000 cilvēku), bet vēlāk arī Trapezundā, Baiburtā, Bitlisā un Erzurumā. Rudenī armēņi tika slepkavoti arī Diarbekirā, Arabkirā, Urfā, Malatijā, Harberdā, Sivasā, Aintapā, Marašā, Kesārijā.
1895. gada oktobrī sacelšanos rīkoja Zeitūnas armēņi, kuriem decembrī bez panākumiem uzbruka impērijas karaspēks un pēc gada sultāns bija spiests aizvest savas vienības no pilsētas. Par Zeitūnas pārvaldnieku tika iecelts kristietis, iedzīvotāji uz pieciem gadiem atbrīvoti no nodokļiem, sacelšanās dalībnieki amnestēti un tās vadītājiem ļauts bez ierobežojumiem izbraukt no Osmaņu impērijas. Tomēr armēņu noslepkavošana turpinājās – jūnijā Vanā, augustā Stambulā (nogalināti 5000-8700 cilvēku). 26. augustā armēņu haiduku (partizāni) grupa sagrāba “Osmaņu Banku” Stambulā (valsts centrālā banka), lai pievērstu Eiropas valstu uzmanību armēņu problēmām impērijā.
1896. gada decembrī Stambulā tika rīkota Eiropas valstu vēstnieku konference, kas veltīta jautājumiem par armēņu noslepkavošanas apturēšanu. Februārī konference noslēdzās, tajā pieņemts reformu projekts par situācijas uzlabošanu impērijā, bet drīzumā sākas Grieķijas un Osmaņu impērijas karš (1897.g.) un reformu projekts tika aizmirsts.

Visu tekstu tuvākajās dienās mako ievietos iekš http://vesture.sauc.lv