Britu nāciju sadraudzības vēsture Lielbritānijas vēstures historiogrāfijā pēc Otrā pasaules kara bija viens no svarīgākajiem jautājumiem. Jēdziens „sadraudzība” ticis lietots vēl pirms Amerika bija ieguvusi neatkarību, ar to saprotot impēriju kā valstu ģimeni, pie tam, šis jēdziens atkārtoti parādījies arī Viktoriānisma laikā. Pilnais nosaukums „Britu nāciju sadraudzība”, ko jau Pirmā pasaules kara laikā lietoja un popularizēja A.Cimmerns, L. Kertiss, un Dž.Smats, tika it kā apstiprināts 1921.gadā, jo tika iekļauts Īrijas līgumā. 1926.gadā šo jēdzienu definēja Balfūrs, bet 1931.gadā tas ticis legalizēts Vestminsteras statūtos. Taču šāds skaidrojums nepastāvēja ilgstoši, jo 1948.gadā pēc Konservatīvo partijas ierosinājuma no nosaukuma ticis izsvītrots vārds „britu”. 1965.gadā jēdzienu „sadraudzība” pieņēma Sekretariāts un no 1971.gada to lietoja visās deklarācijās.

Deivids Makintairs uzskata, ka, lai arī jau iepriekš ieskicētā jēdziena nenoteiktība ietekmējusi Sadraudzības vēstures pētniekus, kopumā zinātniskos pētījumus par to var iedalīt četros posmos:
1) „Vestminsteras statūtu sadraudzība” – 20.gs. 30.- 40.gadi,
2) „Jaunā sadraudzība” – 20.gs.40.- 50.gadi,
3) „Daudzpusējā starptautiskā savienība” – 20.gs.60.- 80.gadi,
4) „Sabiedrības sadraudzība” – 20.gs.80.- 90.gadi.

Pārējais iekš: http://vesture.sauc.lv/index.php?option=com_content&task=view&id=1888&Itemid=1

Studentu kustība Vācijā Barbaras Klemmas fotogrāfijās.

Atklāšana: pirmdien, 4.02.2008. / 18:00
Gētes institūtā Rīgā
Torņa ielā 1
Ieeja bezmaksas.
Gētes institūts Rīgā prezentē darbus, ko radījusi viena no Vācijas pēdējo gadu ievērojamākajām fotogrāfēm: Barbara Klemma. Māksliniece izstādē „1968. - sacelšanās attēlos” apkopojusi fotogrāfijas, kur fiksēta studentu protestu kustība Vācijā 1968.-1970. gados. Savu turneju izstāde sāk Gētes institūtā Rīgā (4.02.2008. – 28.02.2008.), izstādes atklāšanā piedalīsies arī pati autore.



© Barbara Klemm „Vor der J.W.Goethe-Universität, Frankfurt am Main, 1969“
© Barbara Klemma „Pie J.V. Gētes universitātes Frankfurtē pie Mainas, 1969“

Info: www.dhm.de/magazine/fotografen/klemm.html

islāms - http://www.islamhouse.com/
arābu viduslaiku filozofija - http://iph.ras.ru/~orient/win/publictn/texts/arph_v.htm

http://enoth.narod.ru/Philosophy/Philosophy.htm

http://ru.philosophy.kiev.ua/library/asiatica/arabica.html

mūsdienu arābu literatūra - http://www.arablit.narod.ru/

Āzijas literatūras bibliotēka - http://www.vostlit.info/

Anrī Korbēns. Islāma filozofijas vēsture - http://www.fatuma.net/text/corbin/corbin00.htm

Aizgāju uz konferenci "Brīvības cīņu noslēgums: 1920. gads. Latgales atbrīvošana".
Uz trešdaļu tukšā zālē bija sapulcējušies lielākoties pensionāri un karavīri, starp tiem Gaidis Zeibots.

Sākumā Austrālijas - Latvijas biedrības priekšsēdis nolasīja vidusskolas kursu par Latgales atbrīvošanu un Latvijas atzīšanu de iure. Klausīties bija garlaicīgi.
Otrās par Latgales partizāņu pulku runāja Balvu pilsētas ģimnāzijas skolnieces Ilze Logina un Elīna Zelča, kuras bija pat uztaisījušas PowerPoint prezentāciju. Dodu viņām pirmo vietu.
Par landesvēru runāja Jānis Liniņš. Nekas īpašs prātā no šī priekšnesuma nepalika, kaut gan varbūt tiem, kuri to nezināja iepriekš, bija pārsteigums tas, ka Rēzekni atbrīvoja landesvērs, nevis kāda latviešu vienība.
Kārlis Dambītis runāja par izlūku gājieniem Latgales fronē - runāja ātri, bet atšķirībā no kolēģiem skaļi un saprotami, varēja just, ka ar publiku paspējis padarboties vairāk nekā tagadējie studenti.
Edgars Engīzers pastāstīja par Polijas tanku vienībām, kuras palīdzeja Latvijas atbrīvošanā. Tanku rotas komandieris komandējis kauju, pats esot ārpus tanka kaujas lauka malā, tā kā sakari bija iespējami tikai vizuāli - nevar atcerēties, vai man tas ir jaunums vai ne. Arī šeit bija sagatavota digitāla prezentācija, kurā viens otru nomainīja vieni un tie paši fotoattēli un shēmas.
Gatis Ošs runāja par cīņu pret iekšējo ienaidnieku jeb par policijas organizēšanu 1919.-1920. gadā. Runāja bez iedvesmas.

Atkārtošu, ka pirmo vietu dodu Balvu skolniecēm, droši vien viņas ne reizi vien bija izmēģinājušas savu referātu skolas publikas priekšā un runāja pārliecinošāk par visādiem universitāšu studentiem, muzeju speciālistiem un biedrību priekšsēžiem. Digitālas prezentācijas bija sagatavojušas skolnieces un E. Engīzers, citiem baltais ekrāns un projektors izrādījās nevajadzīgi. Tas, ka nebija pienācīgi izmantots ekrāns, bija lielākais konferences trūkums, pietiktu uztaisīt pāris slaidus ar svarīgākajiem datiem un attēliem, un purpinātāmais kļūtu daudz tuvāks klausītājiem.

Beigās no savas vietas piecēlās dīvaina paskata pensionārs un pateica, ka Ulmaņa laikā skolā mācījuši vienu, vācu laikā citu, bet padomju laikā vēl citu, vēsturnieki muldot savu, bet vēsture ir viena un tā pati. Uz to samulsušajiem vēsturniekiem nebija ko iebilst. Pēc tam pie mikrofona piegāja kāds garmatains klausītājs un lotgolīšu mēlē atgādināja, ka 1920. gadā Latvija atstājusi 30 tūkstošus latgaļu Drisā un citur Padomju Savienībā, bet tagad vēlreiz atteikusies no liela gabala Latgales, kā arī to, ka atbrīvošanas pieminekļi ir aizmirsti un netiek atjaunoti. Savu sakāmo pateica ļoti pārliecinoši un nopelnīja aplausus. Tad sekoja pateicību izteikšana garam cilvēku sarakstam un pārtraukums.
Pēc pārtraukuma spēlēja Jūras spēku orķestris diriģenta virsleitnanta Gunta Kumačeva vadībā par ko viņiem liels paldies.

Pirmās Britu impērijas historiogrāfijas apskats P.J. Maršala darbā „The Oxford History of the British Empire. Historiography”.

Jau visai agri britu historiogrāfijā iezīmējās plašs pētāmo problēmu loks. Viens no nozīmīgiem Apvienotās karalistes vēstures zinātnes jautājumiem bija Britu impērijas vēsture. Šis historiogrāfijas apskats ir balstīts uz fundamentālu darbu „The Oxford History of the British Empire. Historiography,” kur nodaļas par Pirmās britu impērijas historiogrāfiju autors ir P.J. Marshall
1929. gadā publicētajā „Kembridžas Britu impērijas vēsture”, viens no sējumiem tika nosaukts „Vecā impērija no tās iesākumiem līdz 1783. gadam”. Līdz 1929. gadam jau sen bija nostabilizējusies tradīcija nodalīt Britu impērijas vēsturi divās daļās- atdalot „veco” un „jauno” impēriju. Šo tradīciju XIX gs. pirmajā pusē ieviesa tādi Britu impērijas pētnieki un komentētāji kā George Cornewall Lewis vai Herman Merivale. Viņi salīdzināja to, ko parasti dēvēja par „veco sistēmu” un Britāniju, kā arī no tās atkarīgās teritorijas savā laikā. Vēsturnieks J.R. Seeley savā 1883. gada darbā „Expansion of England” jau pauž pārliecību, ka bija divas impērijas, un no tām pirmā balstījās uz senāko koloniālo sistēmu. 20. gadsimta sākumā tika aktivizēta „vecās koloniālās sistēmas” izpēte, ko īsti uzsāka George Louis Beer (darbos „The origins of British Colonial system 1578-1660” (1908. gads) un „The old Colonial system 1660-1688 Part I The establishment of the system 1660-1688”(1912)). Kopš tā laika netiek apstrīdēts šis dalījums1.

...pārējais teksts iekš vesture.sauc.lv...

27.janvārī, svētdien Rīgas Latviešu Biedrības namā - 7. ikgadējā konference "Pētīsim un zināsim Latvijas vēstures notikumus".

Vēsturnieku strīds (“Historikerstreit”) - jēdziens historiogrāfijā, zinātniskās diskusijas vācu vēsturnieku starpā, kas aizsākās 1986. gada vasarā un īpaši aktīvi noritēja 1986./87. gadā, lai gan zināmā mērā turpinās vēl joprojām.

( ... tālāk ... )

Krēsliņš Uldis

XX gadsimta sākums. Latviešu tautas “juku laiki”. Ne tikai revolucionāru cīņu un soda ekspedīciju, bet arī morāles laikmets. Un barikāžu abās pusēs – latvieši. Gods un nelokāmība. Aprēķins un nodevība. Kurā barikāžu pusē stāvēja nodevēji?
Sensenais princips: “uzvarētājus netiesā!” – nav pareizs tikai no viena, no morāles aspekta.

( ... tālāk ... )

T.s. Beneša dekrēti – Čehoslovākijas republikas prezidenta E.Beneša 2. Pasaules kara laikā un pirmajos pēckara gados izdota likumu sērija „Republikas prezidenta dekrēti“, kas legalizēja genocīdu pret Čehoslovākijas provinces Sudetijas vāciešiem un ungāriem.

( ... tālāk ... )