Kļaviņš Kaspars

Mīti, konjunktūra un aktuālās vērtības Latvijas vēsturē

Nemaz tik bieži pasaulē nenākas saskarties ar tādas zemes vēsturi, kura interpretēta tik ļoti pretrunīgu mītu kontekstā kā Latvijas vēsture. Mīti (ja tie pozitīvi noskaņo iedzīvotājus) palīdz dzīvot, vai rada negatīvu identitāti un izraisa depresiju ar tālejošām politiskām sekām, ja tie ir graujoši un nievājoši. Pie tam kāpināti nacionālistiski mīti bieži vien ir saistīti ar iepriekšēju depresiju un otrādi. Kaut arī daudzas etniskas kopienas, tautas un nācijas ir izgājusi šādas metamorfozes, atšķirīgas tomēr ir pakāpes, kādās tas ir noticis. Arī šeit vienīgi harmonija var būt izlīdzinošs faktors.
Par mītiem vēsturē mūsdienās daudz tiek rakstīts un spriests. Tā šobrīd, pateicoties E.Hobsbauma, E.Gellnera u.c. autoru darbiem, “vēstures mītu” izpēte jau kļuvusi par modes lietu. Pie tam, šajā sakarā netrūkst arī ļoti neprofesionāli un pat pilnīgi absurdi spriedumi. Nevar taču, līdzīgi dažiem Rietumu autoriem, Austrumeiropas tautu atbrīvošanās rezultātā no pēdējās Krievijas impērijas jūga un totalitārisma, redzēt vienīgi negatīvas iezīmes un “nacionālisma draudus.” Vai tad daudz labāk būtu, ja šīs tautas turpinātu dzīvot aiz “dzelzs priekškara”? Interesanti, ka bijušā “Austrumbloka” Eiropas tautas, neskatoties uz nacionālās identitātes apziņu, ļoti ātri atrada ceļu uz Eiropas savienību un multikulturālu sabiedrību. Pie tam, tas ko atsevišķi Rietumu (un Rietumos nesen nonākuši) autori vētraini propagandēja kā “ārkārtīgi bīstama nacionālisma draudus”, ja kāda Austrumeiropas tauta uzdrošinājās runāt par nacionālo simboliku, valodu utt., būtībā bija tikai viena fāze ceļā uz civilizētu sabiedrību, kurā tiktu respektētas visas cilvēku tiesības, ieskaitot tiesības uz pilnvērtīgu izpausmi savai valodai, kultūrai un dzīvesveidam.
PSRS nebūt nebija no nacionālisma brīva supervara. Tas pats lielā mērā attiecas uz bij. Dienvidslāviju, kuras šausmas pēc sabrukuma nevar saprast atrauti no Serbijas dominējošās lomas šajā totalitārisma veidojumā (skaldi un valdi!) PSRS, piemēram, pastāvēja dzelžaina reglamentācija krievu tautas un citu “savienības” tautu vērtējumā. Sevišķi to var redzēt tā laika vēstures traktējumā, kas tiešām bija internacionāls pēc formas, bet nacionāls pēc satura. Ja atpalikusī, agresīvā Krievijas impērija kādu zemi pagātnē bija iekarojusi, tas bija “pozitīvi”, jo tikai attīstība krievu tautas vadībā tika uzlūkota par progresa garantu, nemaz nerunājot par grotesko “kultūras nešanas” teoriju un citām sarežģītām ideju konstrukcijām.
Varētu par to nerunāt, jo līdzīgus momentus var redzēt nacistiskās Vācijas propagandā. Taču Krievijā nav noticis Nirnbergai līdzīgs process ar visām sabiedrības atveseļošanas fāzēm (arī Vācija nemainījās uzreiz) un tam vēl šodien ir tālejošas sekas. Agresīvie saukļi krievvalodīgo demonstrācijās Rīgā, tāpat kā privātajā dzīvē intelektuālā Žirinovska publisko hobiju šovi masu medijos ir barometrs, kas palīdz konstatēt mūsu Austrumu kaimiņvalstī kultivēto Latvijas vēstures izpratni. Protams, zināmās Rietumu aprindās ir izdevīgi piemiegt acis uz lielu nāciju šovinismu un genocīdu (arī holokaustu) attiecībā pret skaitliski mazām tautām dažādu politisku un ekonomisku apsvērumu dēļ. Var taču pārlikt akcentus un kritiku galvenokārt vērst pret upuriem, kas traucē realizēt dažādus, dziļākajā būtībā egoistiskus, finansiāli orientētus projektus. Vienlaikus, protams, daudziem krievu tautības un krieviski runājošiem cilvēkiem pēc PSRS un Austrumbloka sabrukuma bija neapmierinātība ar valdošās nācijas statusa zudumu bijušajās “impērijas teritorijās”, kas kā psiholoģisks faktors neapšaubāmi bija bezgala patīkams. Šāda psihoanalīze ir sāpīga, bet pedagoģiska.

Visu rakstu tuvākajās dienās mako ievietos iekš http://vesture.sauc.lv