Vecums bija ieradies pirms nedēļas. Tas bija rīts kā parasti, P. bija tikko izlīdis no gultas, izstaipījies, nožāvājies, uzvārījis rīta kafiju un sācis apdomāt dienas plānus, kad pie durvīm pilnīgi negaidīti atskanēja zvans. P. uz brīdi apsvēra iespēju neatvērt un izlikties, ka nav mājās, taču zvans turpināja uzstājīgi ļerkstēt, un nekas neliecināja, ka aiz durvīm stāvošie varētu likt viņam svētu mieru.

Verot durvis, P. bija gatavs aiz tām ieraudzīt mormoņus, jehoviešus, putekļusūcēju izplatītājus, apakšējos kaimiņus, augšējos kaimiņus, sētnieku, viņš bija gatavs arī jebkuru no šīm personām izteiksmīgi pasūtīt erotiskā ceļojumā, īsi izskaidrojot tik agras cilvēku traucēšanas morālos aspektus un savu viedokli par viesu radurakstiem un izcelsmi. Taču uz šādu tikšanos viņš nebija gatavojies.

Pirmajā mirklī viņš bārdaino vīru pat neatpazina, un priecīgais "Sveiks, P.!" viņam izsauca pārdomas par narkotiku postu, taču rūpīgāk ieskatījies atnācēja sejā arī viņš atplauka smaidā.

— "Ilgvar! Ilgvar, tu!? Sieva!" — viņš pagriezies pret virtuvi sauca — "Skat, Ilgvars atbraucis, tu atceries Ilgvaru? Ah, un kas tas?"

Aiz senā ģimenes drauga Ilgvara Vecuma muguras vīdēja vēl kāds stāvs. Bija grūti saprast, iekš kā bija tērpies nelielā auguma vīrelis, taču saskatīt seju viņam neidzevās. Sapratis, ka ir pamanīts, vīrelis kautrīgi paslēpās aiz Ilgvara platās muguras un izteiksmīgi nošņaukājās.

— "Nāc iekšā!" — P. pakāpās malā, lai ielaistu negaidītos viesus virtuvē. Viesis nez no kurienes izvilka palielu ziedu pušķi, ko lietišķi iespieda P. sievas rokās, kamēr dīvainais nelielais stāvs steidzīgi iekārtojās šūpuļkrēslā istabas stūrī un, kā izskatījās, nekavējoties aizmiga.

***

Ziņu, ka Vecums ar savu mīklaino draugu ir nolēmuši kādu nenoteiktu laiku uzkavēties, P. nez kādēļ uztvēra salīdzinoši mierīgi. Atšķirībā no savas laulātās draudzenes, kurai tas izraisīja visnotaļ neadekvātas reakcijas. Taču pamazām arī P. saprata, ka viņa iepriekšējā dzīve ir pilnībā mainījusies. Grūti paskaidrot, ar ko tas bija saistīts, taču piepeši viņš pamanīja, ka pats savās mājās jūtas mazliet neērti, nespēj koncentrēties. Aizmirst ikdienišķas lietas, nespēj noturēt rokās priekšmetus (lai saudzētu lasītāju nervus, izlaidīsim epizodi, kurā viņš nometa un saplēsa sievas iemīļoto augļu vāzi, šim atgadījumam bija īpaši nepatīkamas sekas), pat ierastā rīta vingrošana sagādāja dīvainas ciešanas — P. bija sajūta, ka Ilgvars viņu vēro pat aiz aizvērtām durvīm.

Dīvainais draugs, savukārt, izrādījās vēl dīvaināks, nekā sākumā šķita. Tā arī netapa skaidrs, pa kuru laiku viņš ēd vai apmeklē, atvainojiet, labierīcības — nosēdies šūpuļkrēslā, viņš jau nedēļu no tā no tā neizkāpa. Sākumā P. šis apstāklis viegli mulsināja, viņš pat sarunāja, ka bērni, par nelielu kabatas naudu, protams, ik dienas noslauka no mazā vīreļa putekļus, kas neizbēgami sakrājās uz nekustīgā pilsoņa galvas.

Tāpēc kopumā nevarētu teikt, ka Ilgvara ierašanās būtu kas nepatīkams, taču dzīve bija mainījusies — katru rītu bārdainais vīrs dalīja ar viņiem brokastu galdu, katru dienu piedalījās mājas solī, nē, viņš nebija ne traucējošs, ne uzmācīgs, gluži pretēji — gauži sabiedrisks un humora pilns — bet dzīve noteikti vairs nebija tāda, kā agrāk.

***

Bija apritējusi nedēļa. P. bija samierinājies ar jaunajiem kaimiņiem, bērnus tie joprojām uzjautrināja, taču sieva kļuva aizvien drūmāka, līdz kādā vakarā, kad viņi likās gulēt, nāca klajā ar frāzi, kas katrā cilvēkā spēj iedzīt vislielākas šausmas un bezcerību.

— Mums jāparunājas, — viņa teica.

Izlaižot dažādas vētrainas emociju izpausmes, asaras un citus "mums jāparunājas" obligāti nepieciešamos atribūtus, sausais atlikums bija tāds, ka P. bija nekavējoties kaut kas jādara. Kaut ko darīt, kā jau varat noprast, nozīmēja Vecuma un viņa drauga izmešanu no mājas, lai dzīve atgrieztos iepriekšējās sliedēs. Daļēji P. viņai pat piekrita, galu galā svešas personas pašu dzīvoklī ik mīļu brīdi — tā ir uzskatāma par zināmu nekārtībiņu. No otras puses — P. neizjuta tik lielu diskomfortu, lai uzskatītu sarīkoto scēnu par notikušajam adekvātu. Taču nekāda īpaša izvēle viņam atstāta netika.

— Ilgvar!, — viņš ievilka elpu, kad abi bija palikuši pie galda divatā — klau. Tāda lieta. Es negribu būt nepieklājīgs, kā arī saproti mani pareizi — man it kā nemaz nav īpašu pretenziju, bet... Ilgvar, klau, man šķiet, ka tu nevari te vairs palikt.

P. bija gatavojies uz aizvainojumu, dusmām, nē, uz dusmām nē, viņš bija gaidījis, ka Vecums jutīsies satriekts par šādu paziņojumu, taču Ilgvara sejā iezagās plats smaids.

— Ak tā gan! — viņš pacilāti teica, joprojām smaidot — Ak tā gan! Un ko tu teiktu, ja es nekur neietu? Nē, klausies, P., a ko tu teiktu, ja es ne tikai nekur neietu, bet arī... — viņš pamāja uz istabas stūri, kur Ilgvara dīvainais draugs pamazām sāka apaugt ar zirnekļu tīkliem, bērni manāmi vairs nebija uzdevuma augstumos — ...bet arī pamodinātu viņu? M? Bet lai nu tā būtu, mans dārgais. Ja tu nevēlies ar mani sadzīvot, es esmu ar mieru doties.

Dīvaini, taču nepagāja ne stunda, un gan Vecums, gan viņa draugs — te gan jāuzsver dīvains apstāklis, pa P. mājās pavadīto nedēļu viņš šķita paaudzies krietni lielāks — bija sakrāmējuši mantas (mantas? Viņiem bija mantas? P. to nemaz nebija ievērojis, iespējams, ka nebija) un pametuši dzīvokli.

Taču P. nejutās atvieglots. Šķita, ka arī pārējā ģimene ne. Kaut kas bija savādāk, un neviens no viņiem nevarēja paskaidrot, kas tieši. Uz sliekšņa Ilgvars bija pagriezies, vēlreiz uzsmaidījis un teicis apmēram ko tādu:

— Ja tev šķiet, ka tu bez manis vari dzīvot — nu mēģini, veiksmi tev, draugs, mēģini. Bet liec aiz auss, kaut kad drīz tu man pats piezvanīsi. Un, emmm... mans paziņa, var gadīties, ka viņš iegriežas ciemos reizi pa reizei. Tev taču nav iebildumu, vai ne?

Nu vai P. vismaz likās, ka Ilgvars ko tādu viņam teica. Ja pavisam godīgi — viņš neatcerējās.