Pirmā buča
Zem mašīnas riteņiem švīkst šoseja, pazīstama un garlaicīga. Simtiem reižu turp un atpakaļ... Simtiem? Vai es nepārspīlēju? Un kāpēc lai es nepārspīlētu, kas tad ir? Nu, labi, desmitiem reižu izbraukāts ceļš. Vienalga, pazīstams. Desmitiem reižu...

Pagrieziens, uzkalns. Tagad būs garš, labi pārredzams gabals, ērti apdzīt fūres, ja tādas ir gadījušās pa ceļam. Šoreiz nevienas fūres nav, ceļš pieder gandrīz man vienam pašam. Atkal pagrieziens. Spiediens, kas viegli un neuzbāzīgi spiež mani uz durvju pusi. Nekādu grūdienu un agresijas, tāds viegls un paredzams mājiens, kas tūlīt pazūd. Pirmās Formulas pilotiem gan esot traki, līdz 5g asākos pagriezienos. Nābadziņi...es izstaipos. Ripināšana ar atļautajiem 90-plus-vēl-druscīt ieaijā kā vecmāmuļa bērnībā. 90-un-druscītis, zelta vidusceļš ar sidraba sadalošo joslu pa vidu. Ne sliktais policis sodu piespriedīs, ne ķertie šosejas kingi sliktiem vārdiem apveltīs. Nu, varbūt arī apveltīs, bet kuru interesē šosejas kinga viedoklis? Es esmu augstāka dzīvības forma. Man ir mīksti un silti.

Vēl viens pagrieziens, spiediens uz sāniem pieaug un noplok kā vilnis jūrā. Kilometrs nolidots bez piepūles un sasprindzinājuma. Arī ceļš labs gadījies, bez bedrēm un ielāpiem. Burvīgi.

Drusku nāk snaudiens, es nožāvājos. Gulēt pie stūres nav labi, bet ko tu miegam iestāstīsi, nāk un nāk. Pēdējā metode, ko es dzirdēju par miega atgaiņāšanu pie stūres, bija deguna spalvu raustīšana. Izrauj pārīti - spirgtums esot nodrošināts uz kādiem pieciem kilometriem vismaz. Pamēģinu. Ne visai palīdz. Nu, gan jau. Nav pirmā reize.

Rokas un kājas automātiski vada mašīnu, acis vienaldzīgi skatās uz pelēko asfaltu. Sēdu kā siltā putukrējuma mākonī. Garlaicīgi. Motors dūc. Viss ir tik vienmuļš. Un uz kurieni es braucu? Ne uz kurieni...No kurienes? Vienalga...Žāvājos.

Kamēr es laižos snaudā, kāds cits manī pamostas un pa puspievērtajām acīm novērtē ceļu. Fūre ir laba lieta, bet fūrēs sēž šoferi bez humora izjūtas. Sabojās visu. Koki tādi nīkulīgi padevušies un tālu. Ceļam abās pusēs grāvji, tas nav nopietni. Arī kāds cits sāk snauduļot, viņam pietrūkst mērķu. Pagrieziens...

Aha, reāls variants! Pāris kilometrus tālāk ceļa malā stāv fūre. Stāvoša fūre, tieši tas, kas mums vajadzīgs! Kam mums, kas tie mēs, es pusmiegā interesējos. Nekas, atpūties, saka kāds cits un uzspiež uz gāzes pedāļa.

Mašīna sāk rādīt, ko spēj, 100, 120, 150...un man ir tik ērti un tik viegli, un fūre tuvojas tik skaisti, kā kuģis, kā rīta saule. Hehē, tūlīt būs...pirmā un pēdējā buča.

Bums.

Dīvaini, es neizgāju ārpus ķermeņa.