∞ buča

Realitāte ir kā futbola mačs. Mums likās, ka 90 minūtes spēlētāji aizvadīja spraigā bezkompromisa cīņā, mežonīgos ātrumos un nepārtrauktā ekšenā. Taču pēc spēles speciāli apmācīts cilvēks saskaitīja, ka patīesībā futbolisti pa laukumu skraidīja tikai 15 minūtes no 90. Pārējās 75 minūtes viņi gatavojās mest autus un sist soda un stūra sitienus, būvēja sieniņas, vāļājās zālājā, strīdējās ar tiesnešiem, mainīja viens otru laukumā, bet vārtsargi ievadīja bumbu spēlē ar brīvsitienu. Patiesībā mačs ilga tikai 15 minūtes, čuvaki.

Cilvēks, kas ir pieķeries realitātei un uzskata to par vienīgo un neapgāžamo patiesību, sevi apmāna līdzīgā veidā. Tu pamosties un pirmajā brīdī centies saprast, kur tu atrodies. Mehāniski sakārtoji gultu, kamēr domas klīda kaut kur vakardienas un pagātnes rajonā. Vispirms tu centies atcerēties,kur tu pēdējās astoņas stundas biji - dažas sekundes skrēji pa ielām, pārējo laiku nekurienē. Tad tu centies domāt par nākotni, mēģinot atcerēties, kas tev ir jāizdara šodien. Pienāk laiks rīta procedūrām un pirmajam apzinātajam kontaktam ar fizisko realitāti - tualetes durvju rokturis, nospiest bačokā pogu, zobubirste, pasta, ūdens. Rokas cep olu, galva domā, vai nav aizmirsusi pielikt sāli. Iekāp autobusā - biļete, plastikāts, kompostieris, plastikāts, metāls. Krēsls. Cilvēks saaug ar krēslu. Cilvēks kļūst par daļu no krēsla un atkal iekrīt kaut kur citā realitātē  Aizverot acis, tu vari atrasties visur, kur vien vēlies būt. Salīdzinot ar to realitāti, ar kuru viņš saskārās naktī, šī nav tik pārsteigumu pilna, bet toties ir kontrolējama.

Darbs, cipari, papīrs. Skaitļu pasaule, kurā nekas nenotiek un nekas nekustas. Divas tintes figūras uz papīra pārtop trešajā figūrā. Tu it kā zini, ka dažu kvadrātmilimetru figūra kaut kur pārstāv reālu dzelzsbetona bloku skaitu kādā nezināmā celtniecības objektā, un šis objekts arī pastāv tavā galvā, taču tāds, kādu to esi iedomājies tu - un tu nezini, ko īsti pieņemt par īstenību, taču zini, ka ar tavu iedomāto objektu OPERĒT ir vieglāk. Lai arī tava priekšnieka galvā tas noteikti pastāv vēl kādā trešā formā. Lūk, arī pats priekšnieks - no skaitļu pasaules tevi izrauj telefona zvans. Ar tevi runā balss. Tu zini, ka priekšnieks kaut kur eksistē, taču tas nav svarīgi. Jo vienīgā realitāte šobrīd ir divas balsis telefonā, kas izrunā ar nozīmi apveltītus vārdus. Ar tevi varētu runāt arī mironis.

Pie galda pienāk kolēģis un skatās uz papīra kaudzi, kas atrodas uz tava galda. Tev tā nozīmē "gada atskaites", viņam - "dokumentu blāķis". Un, galvenais, ka tu zini - jūs abi varēsiet viens otru pārliecināt par savām patiesībām. Taču šie fiziskās pasaules objekti iegūs aizvien vairāk un vairāk vārdos ietērptas nozīmes, kamēr sajauksies absolūtā haosā. Tāpēc tu saki - papīri. Tas ir galds. Uz galda stāv monitors, lampa un papīri. Uz galda stāv papīri. Tu zini tik daudzus vārdus un ienīsti to, ka vispār tos zini, jo tie pielīp kā dadži, no tiem neatrauties vaļā, par tiem ir jādomā, savā nenovēršamībā tie ved tālus ceļus pie kāda cita cilvēka senā pagātnē, kurš vairs neeksistē, bet kādreiz taču šos vārdus ir pateicis? Iedevis lietām vārdus? Iedevis dienām nosaukumus? Nosaukumus garšām. Smaržām. Jūtām. Ja vārdu "sāpes" būtu izdomāis mazohists, varbūt iedurot ar adatu pirkstā mēs teiktu "brīnišķīgi"?

Noguris no burtu un to nozīmju lēruma, tu ej uz diskotēku un iedzēris kokteili pazūdi kaut kur tehnobīta ritmos. Viss, kas pastāvēja pirms kādām pāris minūtēm, nu vairs neeksistē. Paliek tikai sitieni, sacilpots motīvs un enerģijas izlaušanās. Smieklīgi, tev gribas paskatīties no malas, kādēļ tu nupat kratīji gaisā dūri. Tu kaut ko signalizēji? Kam? Un ko? Triumfu pār papīriem? Krēslu, lampu un monitoru? Tu taču tik ļoti esi pieķēries šim krēslam, ka bēgsi uz turieni pie pirmās trauksmes. Gribas pacelties gaisā un negribas atsisties pret grīdu? Gribas pacelties gaisā tik ļoti, ka sāk gribēties atsisties pret grīdu?  Pēc tam tev kļūst skaidrs, ka tu nupat biji it kā izslēdzies, un kaut kas cits izmantoja tavu kermeni. Līdzīgi kā pirms trijām naktī tu sapnī pārgulēji ar nepazīstamu meiteni no aviokompānijas "Air Baltic", tā nupat tehno bīts pārgulēja ar tevi. Fair game. Viss virtuāli? Bet sviedri ir īsti un gribas padzerties. Nevajadzēja man atslēgties, tu domā, varbūt izslēgties atpakaļ un apēst tableti?

Šoreiz viss ir savādāk. Jā, fiziskās lietas ir ieguvušas pavisam jaunas nozīmes, taču šoreiz tās ir stabilas nozīmes un pats svarīgākais - nav definējamas vai aprakstāmas. Būtiskākais šobrīd ir izvairīties pieminēt fizisku lietu nosaukumus, lai tos neatgrieztu atpakaļ novalkātajās drēbēs. "Te ir forši", tu saki. Viss, ko tu redzi apkārt ir saplūdis vienā vārdā "forši', un tas ir tik labi, ka tagad tu vari teikt - lūk, tur tas, tā mirgo, ļoti, ļoti koši kopā ar to, un troksnis no skaļruņiem atbilst pulsam, lai arī kāds "troksnis" un "skaļruņi" - teicu taču, forši. Tu aptver, ka vari mainīt realitāti savā galvā kā diapozitīvus un patiesībā nekas nespēj tevi apdraudēt.

Kad tu vakarā brauc ar taksometru mājās,  tev pretī slīd pilsētas ugunis. Tu domā, vai viss no tā, kas šajā dienā notika, bija īsts. Varbūt tu vienkārši "aizmirsies", bet kā gan tu varēji aizmirsties, ja tu visu laiku kaut kur atradies? Atradies, kur vēlējies patiesībā būt. Vai tad tu vari vienlaicīgi atrasties un aizmirsties? Viss, ko tev vajadzēja - tikai vēlēties. Un, ja tagad tu vēlies, lai šī pilsēta, kas slīd tev pretī, būtu vilinoša, tā būs vilinoša. Vēlies - biedējoša. Vēlies - pazīstama, vēlies - nezināma.Vēlies - trauksmaina. Vēlies - mīlestības pilna. Tev acīs ir laimes asaras. Īsts. Tas viss ir īsts.

Jūsu ∞