“Tā ir tā pati iekārta, ko mēs sākām uztvert no deviņdesmitseptītā. Šķiet, ka pasaules gals būs nevis dēļ kaut kādiem saules uzplaiksnījumiem, vai dēļ tā, ka Maiji tā domāja. Iznīcība tuvojas, kā es tev saku!” viņam uztraukti čukstēja istabas biedrs 318.

Diena bija sākusies nepatīkami - izrauts no gultas kopā ar pārējiem kājniekiem četras stundas agrāk nekā parasti, neko neēdis un īsti neatpūties, viņš, 172, ātri apģērbās un devās uz pulcēšanās telpu. Vārdi netika pieminēti, operācija bija tik slepena, ka tas bija viņu pašu interesēs, lai neviens nezin ne vārdus, ne vēsturi, ne to, vai kāds viņus gaida mājās. Tik nopietna bija situācija, vai vismaz tā valdība lika viņiem domāt.

“Vīri, esiet gatavi?” nedabīgi spēcīgā balsī, priekš maza vecišķa vīra, kaprālis jautāja - “Ir mēsli, pie tam pamatīgi. Pēc piecām minūtēm sešas zemūdenes tiks virzītas uz kluso okeānu, un jūs būsiet vienā no šīm komandām”.

Varēja manīt, ka kaprālis šoreiz ir ar daudz raupjāku seju. Acis šaudījās pa telpu, kā meklējot spiegus un nodevējus. “Mēs esam pārliecināti, ka – tas ir tas pats.” Viņš uzlika ierakstu, ar kuru mēs bijām sen jau kā pazīstami – paši mēs to dēvējām par “nosēšanos”. “Katrai zemūdenei līdzi tiks dotas 20 raķetes. Lietojiet tās uzmanīgi un prātīgi – mums joprojām nav skaidrs, kas tas ir. Tādēļ mēs arī sūtam mūsu puišus, mēs zinam, ka uz jums var uzticēties”.

172 pamāja un saskatījās ar 318. Šis ir mūsu laiks, dodamies.