Laika Deglis
Lēni tikšķ pulksteņi bez rādītājiem un pendeļu vietā šūpojas pelēki zirnekļi pelēku tīklu galos. Dūc procesori un visapkārt stiepjas garas telegrāfa ziņojumu lentas. Aiz loga zvaigžņotās debesīs spīd balta saule.
Pa masīvā ozolkoka rakstāmgalda virsmu nepacietīgi skrapst perfekti pielīmēti akrila nagi. Atskan klauvējiens un bailīgi paveras smagās metāla durvis.
-Jūs mani izsaucāt?
-Nē, zini, gaidīju picas piegādātāju, ja gribi ienākt, skrien pakaļ pepperoni! ...Nu pagaidi, ākst, nāc šurp. Tev humora izjūta, šķiet, pazudusi kopš inkvizīcijas laikiem. Sēdies!
-Ēmm, mmm. Kur tieši?
-Nu parasti visi sēž uz pakaļas. Re kur krēsls, sēdi un jau laicīgi izskaties vainīgs!
-Par ko šoreiz!?
-Kas rakstīts tava Ipada to-do listes piektajā punktā? Kāpēc vēl ienākuši ziņojumi par sniega cilvēku Barbarosā un ko Buboņu mēris dara mūsdienu Sidnejā? Un kas, pie visiem svētajiem pīšļiem, licis Ļeņiņam uzsākt stepa dejotāja karjeru! Nu var jau sajaukt sīkas detaļas, lai cilvēki varētu papriecāties par anomālijām, un pareģo pasaules galus, bet neaiztiec sen mirušus diktatorus!!! Ko sarksti, sāc attaisnoties!
-Ēēēē... Hmmm...nūūū...
-Kas? Tu Suitos esi iestājies, ka sāc vilk ē? Tu nesaproti, ka tuvojas gadsimta atskaites, mainās ēras, jāplāno budžets, jākonsolidē izdevumi, un vispār jāreformējās!
-Bet kā tad līgumi?
-Pie velna, līgumus! Kurš par taviem nedarbiem dabūs pa skaisti trennēto pēcpusi? Protams, ka es - Pīķa dāma! Pīķene par mirušajiem, pīķene par dzīvajiem. Termiņi deg, plāni jūk, pa spoguļiem jāspokojas un vēl jāuzrauga amatieri, kas nejēdz laikam kārtīgi degli pielikt un sērkociņu piešķilt! Viss, pazūdi, man jādodas nomierinošā SPA uz Melno jūru, un kad atgriezīšos, lai atskaite skaisti noformēta būtu uz galda!