Andris (degeneralis) rakstīja ventilators kopienā, @ 2012-02-27 23:35:00 |
|
|||
Reklāmas aģentūras birojā, kas atradās stratēģiskā vietā blakus naktsklubam „Piens”, notika radoša sanāksme jeb brainstormings. Konkurenti bija izgāzušies, viņu veidotā kampaņa izsmieta. Direktors Rinalds ar savu mēli, kas saldenumā pat pārspēja sīrupu, bet raupjumā smilšpapīru, bija apvārdojis pasūtītāju, vienlaikus noliekot iepriekšējās, nesekmīgās, kampaņas veidotājus zemāk par ārpus Supernetto guļošu bomzi. Tā rezultātā līgums bija viņu rokās, atlika tikai izstrādāt perfekto stratēģiju.
Tomēr neklājās viegli. Piecos pēcpusdienā iesāktā sanāksme ievilkās, neviens koncepts nebija gana labs, idejas nebija gana kreatīvas. Jau otrā Johnny Walker Black Label pudele bija gandrīz iztukšota, pulkstenis bija astoņi, bet rezultāts - nekāds.
„Davai, saņemamies”, mudināja Rinalds. „Kā jau vairākkārt esmu teicis, ja šo kampaņu īstenosim veiksmīgi, vairs nebūs jāņemās ar pīšļiem kā Elvi un viņu smirdīgajiem lauku kūpinājumiem, nebūs jātaisa reklāma pretīgajam Dosia veļas pulverim, vairs nekad nebūs jātaisa brendings Kia ražotajām šprošu bundžām... nē, Stockmann, Persil un BMW lūgsies uz ceļiem, lai mēs taisam viņiem reklāmu! Kur ir idejas, ko? Kur ir?”
„Varbūt tomēr auseklīti?”, vaicāja kopīraiteris Jānis.
„Iebāz vienreiz to auseklīti kaut kur! Neder! Pārāk līdzīgs konkurentu feilam!” Rinalds nebija sajūsmināts. „Citas idejas?”
„Kā būtu ar... nezinu, lāci?”, rosināja mākslinieciskais direktors Vitālijs.
„Lāci? Kādu lāci? Ko lācis darītu?”
„Nu, brūnu lāci, nu... un darītu... nu, to, ko lāči dara. Nezinu, sēdētu un ēstu... medu?”
„Medu? MEDU? Jā, varbūt pie reizes arī varam būvēt konceptu, kas balstās uz cukurdupsīša piedzīvojumiem lielpilsētā?” Rinalds reti kad pacēla balsi, bet šis jau vairs nebija izturami. Viņš pagriezās pret Dagniju, kura līdz šim bija pārsvarā klusējusi un lēnām lakusi viskiju. „Dagnija, saki beidzot kaut ko! Sieviete, bet klusē kā Lielais Ķīnas mūris...”
Dagnija tvēra glāzi, lēnām pacēla. Un vienā rāvienā iztukšoja. „Deglis.” Tas bija viss, ko viņa teica.
„Deglis...”, atkārtoja Vitālijs.
„Deglis varētu derēt”, piebalsoja Jānis.
„Deglis! Jā, deglis!”, sajūsmā iespiedzās Rinalds. „Deglis simbolizē spēku, pārvērtību, deglis rada jaunu, bet iznīcina veco! Deglis, Liesmas, Spēks. Gandrīz vai kā Saule, Pērkons, Daugava!” Rinalds apskāva Dagniju, ielēja viskija pudeles atlikušo saturu glāzēs un aicināja visus iedzert. „Rīt izveidosim koncepciju līdz galam, bet šovakar, šovakar we party like it’s nineteen-ninety-nine! Iedzeram un tad uz Pienu svinēt!”
---
Divus mēnēšus vēlāk degļa koncepts nebija nesis gaidāmos panākumus. Pasūtītājs bija nikns, Rinalds skraidīja pa biroju, plēsa matus un nemitīgi pīpēja savas Parliament Super Slims cigaretes. Viņiem bija dota vēl viena iespēja labot situāciju, bet vajadzēja kaut ko tiešām ģeniālu, kaut ko, kas aizies virāli ātrāk kā Skārletas Johansones kailfoto.
Rinalds iegāja savā kabinetā, aizvēra durvis un apsēdās savā ērtajā krēslā. No plauktiņa paņēma viskiju, ielēja glāzē. Uzlika Gaujartu, aizvēra acis un iedzēra malku. Un vēl vienu. Domas sāka raisīties, radošās asociācijas sāka izveidoties. Drīz, drīz būs... drīz... viņš to juta... drīz... un... un... IR! Pēkšņi Rinalds visu saredzēja skaidri un gaiši, saprata, kas tieši ir bijis kampaņas trūkstošais posms. Viņš no plaukta paņēma pudeli Johnny Walker Blue Label, jo bija svēti pārliecināts par savas idejas ģeniālumu, sasauca kolēģus un sāka skaidrot. Piecpadsmit minūtes vēlāk viņi bija mēmi no apbrīnas.
„Tātad, viss skaidrs, ja?”, teica Rinalds, triumfējoši smaidot. „Deglis bija ideāla koncepcija, tikai virālais mārketings mazliet nesanāca līdz galam. Bet risinājums ir. Ja jau The Lonely Island video Like A Boss ir skatīts teju 84 miljonus reižu, kāpēc lai mūsējais koncepts nestrādātu?”
Pāris dienas vēlāk Latvijas oficiālā Facebook lapa krasi mainīja savu izskatu – tajā bija atrodams vien videoklips Laik-a Deglis.
Nopūsties: