Mēms kā zivs
Un tā viņa tur sēdēja, jau otro vakaru izmisīgi saķērusi galvu.
"Mēms kā zivs, mēms kā zivs... vispār nevajadzētu būt mēma kā zivs?" Viņš, viņa? La, le, bla, ble.
Tukšums. Domu vakuums. Diena pavadīta vienos franču darbības vārdos un homonīmos. Vakars pārtapis naktī pēc izmisīgas cīņas par tiesībām cept pankūkas skatoties seriālu.

Bet zivs bija. Zivij arī bij vārds - Izdzīvotājs. Mazs gupijpuika ar melnu asti, kurš vienīgais izturēja burciņas vājprātīgos apstākļus. Vienīgais no sešiem zivju gabaliem. Toties pieci beigtie neizdzīvotāji katru nakti pagodināja saimnieci-killeri ar kārtīgiem murdziņeim. Zivis nāk! Un jā, viņas nerunāja, tikai agresīvi peldēja viņas virzienā, topot arvien lielākas un lielākas. Baisi.
Un tad saimniece-killere dabūja akvāriju. Tajā pašā vakarā viņa aizgāja pie Izdzīvotāja burciņas un pastāstīja šo fantastisko jaunumu. Vienīgi tas, ka Izdzīvotājam jāpaciešas. Mazdrusciņ, nedaudz, nedēļa, varbūt divas, kamēr akvāriju iekārtos, ūdens attīrīsies. Izdzīvotājs taču sapratīs. Jā. Samniece-killere visā nopietnībā domāja, ka maza zivs ar savu mikroskopisko trīssekunžu atmiņu sapratīs, ka jāpaciešās. Un tad būs daudz vietas kur peldēt un vispār viss būs vareni.
Pēc trim nedēļām saimniece-killere atrada Izdzīvotāju beigtu. Burciņā. Nesagaidīja nabadziņš, viņa skumji nodomāja.

Izdzīvotājs sapņos nenāca, piecas pārējās neizdzīvotājas arī ne. Laikam atmeta ar spuru jo saprata, ka šā vai tā nekādas runas nebūs. Jo mēmas taču. Mēmas kā jau zivis.