bezmaksas alus
Bumbieru pagastā atklāja alus rūdu. Briežupītes ielejā bija iestājies zemes nogruvums, un Pušmucānu Jānis vazādamies pa piekrasti pamanīja zeltaini dūmakainu, turklāt cietu slāni jaunajā kraujā. Pabakstīja ar kūju, paspārdīja ar kāju, uzvēdīja pazīstamā smarša. Pagaršojis vienu atdrupušo gabalu, Jānim nebija divu domu, ka tas ir tīrs alus, tikai ciets.
Tālākie notikumi attīstījās mērkaķa ātrumā, un nav vairs iemesla iedziļināties detaļās par P. Jāni. Viss pagasts ķērās pie lāpstām, un, kad beidzās lāpstas, sauca kaimiņu pagasta ekskavatoristu talkā.
Alus bija tik daudz, ka neviens nezināja, kur likties. Pēc nedēļas arheoloģiskā darba pagastvecis izsludināja ārkārtas stāvokli, vēl pēc nedēļas pagastā tika uz ātru roku sarīkots referendums par separātismu, un attapīgākie jau rakstīja Bumbieru Alus Zemes (turpmāk tekstā Bumbierene) satversmi.
Jaunās satversmes trešais pants teica: „Bezmaksas alus visiem savējiem.”
Dzīve Bumbierenē stipri mainījās.
Mēnesi pēc nultās stundas Bumbierene pasludināja sevi par slēgto zonu, liedzot sev pat diplomātiskās attiecības ar citām valstīm, kas tik ļoti vēlējās nodibināt ekonomiskas attiecības, tikt kaut jel pagaršot to alu, par ko baumoja tuvu un tālu.
Par tālāko mums ir maz zināms, no Bumbieru Alus Zemes izbēgušo ir maz, un viņi parasti ir mazrunīgi.
Pat Vikipēdijā nepieņēma rakstu par Bumbierenes valsti. True story.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: