Ķīna caur noliktavas prizmu
„Nāciet, lūdzu!” Čigāniete aicināja neliela auguma, bet masīvas miesasbūves vīrieti. Viņi iegāja nelielā, tumšā telpā, kur apsēdās pie apaļa galda. „Es jums teikšu kas bijis, kas ir un kas būs. Jūsu kreiso roku, lūdzu.” Nākotnes teicēja nopētīja vīrieša pieticīgo apģērbu, kamēr viņš saberzēja delnas un pasniedza kreiso, nolikdams to galda vidū. „Es redzu, ka jums aiz muguras ir daudz dižu cīņu. Izcilas uzvaras un neapskaužamas sakāves.” Nākotnes teicēja pacēla acis uz vīrieti, viņš atbildēja ar apstiprinošu galvas mājienu. „Es redzu, ka šobrīd jūs nodarbojieties ar ... tīrīšanas darbiem ... tādiem, kurus kurš-katrs nespētu.” Nākotnes teicēja atkal pacēla acis un vīrietis atkal apstiprinoši pamāja ar galvu. „Es redzu, ka tuvā nākotnē jūs sagaida darbi, kas saistīti ar austrumiem, ļoti, ļoti tāliem austrumiem.” Nākotnes teicēja pacēla acis, bet viņas skatiens atspoguļojās spīdīgā priekšmetā, kurš kā zibens šautra ietriecās viņai krūtīs. Nākotnes teicēja atmuguriski apgāzās uz grīdas un virs viņas krūtīm kā krusts slējās zobens. Vīrietis piegāja pie viņas, noliecās uz ceļa un klusām teica: „Jums taisnība, es nodarbojos ar tīrīšanu ... etnisko tīrīšanu!” Gedroics satvēra zobenu un atbrīvoja veco sievieti no agonijas tvēriena.

Gedroics gāja pa plauktu aleju, starp pilnām kastēm lētu rotaļlietu, kas bija paredzētas tirgošanai dažādos Latvijas tirgos un „viena lata” veikalos.
„Ē, rhabdien! Varhu parhīdzēt?” Gedroicu uzrunāja kāds maza auguma vīrietis kombinezonā. Gedroics viņu nopētīja, tas bija kāds Ķīnas pārstāvis, kurš pateicoties dalībai partijā bija ticis strādāt uz Latviju. Viņš bija atbildīgs par preču saņemšanu un nodošanu.
„Labdien! Mani sauc Aivars. Esmu šeit ieradies kā valsts likumīgais pārstāvis, lai pārbaudītu darba apstākļus un konstatētu, vai netiek ļaunprātīgi ekspluatēts darbaspēks. Lūgšu jūs stādīties priekšā un gribēšu, lai jūs izklāstiet savus pienākumus un darba apstākļus.” Gedroics novicināja gar ķīnieša šaurajām acīm kādu dokumentu. Ķīnietis apmācīts šādām situācijām, kā no diktafona, stāstīja:

„Ē, Čekijs Džens.” Ar plaukstu pie krūtīm paklanījās. „Darhbs ir rhabs, nekāds negodīgs. Strādāj’ astoņs stunds diena, nhe vairhāk.”
„Latviešu valodu jūs kur mācījāties?” Gedroics smīnēja.
„Dižā Ķīnas tautas rhepublika, ē, dzimtene!”
„Kas tur dižs? Netīra valsts!” Gedroics provacēja. Čekijs aizsvilās...
„Ķīna irh diža vharhsts. Ķīna ir rhabākais porhcerhāns!”
„Bija! Jums ir lēta plastmasa, mums ir māls!”
„Ķīna irh sena kurhtūrha!”
„Bija! Jums ir zīmoli un reklāmas, mums ir Dainu skapis un Dziesmu svētki!”
„Ķīna irh Rhierais Ķīnas mūrhis!”
Gedroics aizdomājās: „Mjāāāā, mums tāds derēja ... aiz Abrenes!” Kamēr Gedroica roka slīdēja aiz mēteļa, viņš teica: „Čekij, viss, kas Tev ir jāzina, ir tas, ka mūsējiem jūsējie nepatīk!” un ietrieca ķīnietim krūtīs zobenu! Gedroics noliecās pie mirstošā ķīnieša un teica: „No jūsu nekvalitatīvajām un kaitīgajām rotaļlietām LATVJU BĒRNI MIRST!!!” un pagrieza zobenu.