Vella pulveris

Kaķītis pamodās vannas istabā uz apsildāmās grīdas. Kad saimnieces nav mājās un nevar izmantot viņas siltumu, tad vannas istaba vienmēr ir patīkama alternatīva. Patiesībā, ja vannas istabas grīda būtu pietiekami saprātīga, spētu glausties pretī un piepildīt trauciņu ar konserviem, tad viņš lapbrātāk draudzētos ar to, nevis ar saimnieci. Cilvēkiem piemīt pretīga īpašība būt uzmācīgiem, ņemt klēpī un vest pie vetārsta. Katru reizi, kad saimniece mēgina viņu iemānīt pārnēsājamajā kastē, kaķīša sirds sāk nekontrolējami dauzīties, nav drausmīgāka instrumenta zemes virsū par termometru. Kaķītim ieraugot šo sātana izgudrojumu vetārsta biezie ādas cimdi vienmēr dabū trūkties.

Kārtīgi izstaipījies kaķītis steidzās uz virtuvi ieturēt brokastis. Nonākot līdz virtuves durvīm viņš sajuta ārkārtīgi pretīgu smaku. Gaiss virtuvē bija sasmacis un tajā bija jaušams deguma smārds. Pieskrienot pie trauciņa viņš apstulba. Cunami, vulkāna izvirdumi, zemestrīces un Rebeka Black, tie ir tikai nieki salīdzinājumā ar tukšu ēdamtrauciņu. “Pasaules gals ir klāt, nepaēdis kaķītis drīz būs beigts kaķītis”, viņš nosprieda. Tas nav iespējams, saimniece vienēr rūpējās par trauciņa piepildīšanu, un ik rītu kaķīti sagaida patīkama maltīte. Apēdis pēdejās sausās barības drupačas, viņš nolēma padzerties, bet , ka tevi jods, ūdens trauciņā peldēja kaut kāds dzeltenīgs smirdīgs objekts. Nē, netīru ūdeni kaķīši nedzer, un lai neviens nestāsta, ka savvaļas radinieki mēdzot lakt no peļķēm un rakņāties miskastēs, šādas aktivitātes ir zem ikviena kārtīga pilsētas mājas runča goda.

Varbūt kaut kas ir atrodams uz galda, kaķītis nodomāja. Kaut arī saimniece vienmēr kļūst agresīva ieraugot viņu atrodamies uz galda, kaķītis jau sen bija piefiksējis likumsakarību, ka cilvēki nekļūst dusmīgi par to, ko neredz. Jūs domājat, ka Jūsu spēkos ir pakļaut kaķīšus, muļķības. Viņi pakļauj Jūs, daru ko gribu, bet ēst tā pat dabūju. “Nu saimniece dabūs trūkties, pēc tualetes apmeklējuma kašāšos tā, ka viss koridoris būs pilns ar smiltīm”, kaķītis kala atriebības plānus.

Ar vienu lecienu viņš atradās uz galda. Kas tad te? Kaut kādas glāzes ar šķidrumu, nē tas neizskatās dzerami, kaut kāds draņķis. O, šķīvis, šķīvī bija vairāki tādi paši dzelteni objekti kā dzeramajā trauciņā un tiem apkārt pelēcīgi melna substance. Šķīvis smaržoja aizdomīgi, tajā bija jaušama gaļas smarža un kaut kāds jocīgs deguma aromāts. Pietuvojis degunu tuvāk šķīvim un to apostot pelēcīgā substance elpas dzīta pacēlās gaisā, daļa no tās nokrita ārpus šķīvja, bet bija pāris daļiņas, kas uzplanēja kaķīša purniņam. Šāds draņķis manā sejā, tās ir kaut kādas lamatas, kāds grib mani nogalināt. Tas nav normāli, ka ēdienam pa virsu ir kaut kas šitik pretīgs.

“Vella pulveris”, kaķītis ieņurdējās, un nepatikā skriešus metās koridora virzienā. Nonācis pie durvīm, kas koridori savieno ar virtuvi, kaķītis apstulba. Viņš ieraudzīja izspūrušu briesmoni, vismaz sākotnēji tā šķita. “Čau minka”, izspūrušais briesmonis ierunājās. “Tu gan esi liels, no Tevis sanāktu kārtīga pinjata”, pinkainais norūca. “Un no Tevis sanāktu..... labs objekts nagu asināšanai”, kaķītis nodomāja. Tā viņi kādu laiku skatījās viens uz otru, līdz izspūrušais iestreipuļoja virtuvē.

“Kas noticis ar saimnieci”, kaķītis nodomāja, un devās istabas virzienā. Klusām pielavījies pie durvīm viņš pamanīja, ka saimniece kaila guļ gultā. Kaķītis ieleca gultā, iemurrājās un mēģināja pieglausties saimniecei. “Atsienies, nelaime, galva sāp”, saimniece norūca, un pagriezās uz otriem sāniem. Saimnieces elpa pretīgi smirdēja, gluži tā pat kā tās glāzes virtuvē. “Cik nekulturāli”, kaķītis nodomāja. Es nāku mīļoties, bet viņa smird un lamājas. Iešu labāk pārbaudīt ko tas radījums virtuvē dara.

Ienākot virtuvē, kaķīša skatam pavērās drausmīgs skats, izspūrušais radījums bāze sev mutē dzeltenīgi baltu, kūpošu priekšmetu, un no viņa mutes nāca ārā dūmi. “Dūmi no cilvēka mutes, tas nav normāli, kas notiks pēc tam, uguns no ausīm, vai?”, uguns nebija kaķīša draugs, tas ir sāpīgs un iznīcina ūsas. Un kurš gan radījums bez ūsām ir spējīgs normāli pārvietoties tumšā telpā. Intereses dzīts kaķītis tuvojās radījumam. Radījums pilnībā viņu ignorēja, tikai turpināja bāzt mutē dzeltenīgi balto objektu. “Varbūt šis radījums pratīsies mani pabarot”, nodomāja kaķītis un sāka berzēties gar murrājošo kasti no kuras nāk pārtika. Izspūrušais turpināja viņu ignorēt. Kaķītis kļuva uzstājīgāks, un uzmanības pievēršanas nolūkos ieņaudējās. “Pazūdi spalvu maiss”, pinkainais ierūcās un uzpūta dūmus kaķīša virzienā.
“Vella smaka”, kaķītis ieņurdējās un skriešus metās koridora virzienā.

Pēc neilga brīža kaķītis atkal parādījās virtuves durvīs. “Nu ko atkal gribi, pinjata, panāc šurp, dabūsi vēl uzpīpēt”, izspūrušais iesmējās.
“Ņer, ļoti smieklīgi, redzēsim kā Tu smiesies ieraugot manis sagatavoto pārsteigumu Tavā kurpē”, kaķītis uzvaroši ieņurdējās, un devās uz vannas istabu pie siltās grīdas, tā vismaz nesmird.